Pētera Barisona 1930. gadā sacerēto "Menuetu" ieskaņojusi pianiste Aurēlija Šimkus.

"1930. gads jau pats par sevi mums stāsta, ka tie patiesi ir miera laiki mūsu Latvijā - ja varētu Barisona mūziku salīdzināt ar pavasari, tad šis būtu pavasaris ne tikai tēlu izpratnē, bet pavasaris arī Latvijas vēsturē - miers, bezrūpība, saulaina diena, nav ne rūpju, ne bažu. Tāds neo Šūberts - ne tā, ka būtu Šūberta mūzikas iezīmes, drīzāk viņa miers, intimitāte, dziesma šūbertiskā faktūrā," prāto Aurēlija.

Pirmo reizi šo kompozīciju izspēlējot no lapas, viņa nodomājusi - dīvaina mūzika... "Tāpēc, ka vēlīnais romantisms un neoklasicisms mūsu apziņā it kā nesaistās kopā. Kad mūziku jau biju iespēlējusi pirkstos, šķita - kāda skaista pērlīte!"

"Menuets" sacerēts laikā, kad paša Barisona dzīvē valdījis pavasaris - komponistu bija skārušas romantiskas jūtas. Tomēr viņš pats gan atzīmējis, ka nav bijis nekāds lielais dejotājs.

"Kā mans brālis Vestards saka, kad spēlē savu "Čarlstonu" - neesmu dejotājs, bet rakstu dejas," smej Aurēlija.

"Menueta" raksturs ir kamerisks, intīms, trausls. "Menuets jau nekad nebūs biezs un liels - tā ir gracioza deja ar paklanīšanos."

Un ko "Menuets" liecina par Pētera Barisona personību? "Šķiet, viņš bijis kaislīgs cilvēks ar vaļējiem nervu galiem - vēlīnais romantisms ietver lielu sakāpinātību, jutekliskumu, un parasti tiek tverts caur dabas skaņām," domā jaunā pianiste.