Turpinām cikla "Rupjmaizes kārtojums" pirmo kārtu, kurā skan latviešu instrumentālās kamermūzikas jaunieskaņojumi. Jāņa Kalniņa miniatūru "Deja" vijolei un klavierēm atskaņo Sandis Šteinbergs un Jānis Maļeckis.

Vaicāts, kā klājies ar ierakstu, Jānis Maļeckis smej: "Gāja kā pret kalnu, kurā tomēr laikam abi uzrāpāmies - jo tas kalniņš nebija tik mazs, kā šķita no sākuma.  Cerams, ka būs ļoti interesants skaņdarbs!

Pirmajā brīdī, atšķirot notis, šķita - nu, vienkārša lauku dejas tēma, kārtējais vieglais gabaliņš, kuru pāris reizes jāizmēģina un var iet uz ierakstu. Izrādās - absolūti nē!

Jānis Kalniņš te nodemonstrējis izcilu meistarību attiecībā uz variēšanu, pie kam viņa muzikālā domāšana ir orķestrāla. Te redzu daudzu instrumentu polifonu variēšanu, kas kaut kādā ziņā atsauc atmiņā Brāmsu. Kalniņam piemīt talants vienkāršu materiālu attīstīt līdz negaidītam košumam. Piedevām tas ir tehniski diezgan grūti atskaņojams, mazliet Skota Džoplina regtaimu stilā, nepieciešama plašu ķērienu akordu spēles veiklība. Brīžiem gribējās spēlēt pat ar degunu..."

Sandis Šteinbergs: "Skaņdarba sākumā imitēts bandžo vai mandolīna jeb balalaika, centos uzķert tās tembru. Tehniski sarežģīts darbs - ātrās dubultnotis, turklāt galvenais motīvs ir flažoletos, un vijolē ne vienmēr to var līdz galam kontrolēt. Godīgi sakot, drusku nomocījos..."

Un kādas asociācijas raisa šī deja? "Romanam Sutam ir nelielas žanriska rakstura glezniņas "Lauku dejas" - viņš šo motīvu daudzkārt atkārtojis. Tāda lauku ballīte, pārīši, kas laižas dejā arvien aizrautīgāk, arī lēnākas epizodes," savas asociācijas atklāj Jānis.

Savukārt Sandis Šteinbergs saka tā: "Neapšaubāmi, mūzika ir ar izteikti latvisku un jestru piesitienu. Ar Jāni vienojāmies, ka spēlēsim diezgan drastiski - lai būtu spridzīga un atsperīga. Man šī mūzika vairāk asociējas ar Meteņu balli - visi sacep pankūkas, un pēc ēšanas beidzot vajag kārtīgi visu "sakratīt" un izdejoties..."

Vai līdzi šim iznācis sastapties ar Jāņa Kalniņa darbiem? "Sen sen ar Normundu Šnē nospēlējām viņa Obojas sonāti," atceras Jānis, bet Sandis stāsta, ka Kalniņa miniatūru "Klusā stunda" bieži spēlējot viņa studenti Mūzikas akadēmijā. "Tas ir  viens no ejošākajiem opusiem vijoļrepertuārā. Kad saņēmu "Dejas" notis, sāku interesēties, ko Jānis Kalniņš īsti sacerējis - viņa mūzika Latvijā nav nemaz tik daudz spēlēta, taču - būtu vērts!"

"Grūti spēlēt no Jāņa Kalniņa partitūrām - viņam notis ir tikai tādi punktiņi, ir neiespējami spēlēt no rokraksta, tāpēc šo darbu pārliku digitālajā versijā un vienu no eksemplāriem nodevu arī Mūzikas akadēmijas nošu bibliotēkā," atklāj Jānis Maļeckis.

Jānis un Sandis muzicē kopā jau ļoti sen - ne tikai RIX klavieru kvartetā. "Ar Jāni pirmo reizi kopā spēlējām pirms 23 gadiem, un tas notika tieši šeit, Radio studijā," atceras Sandis.

Jānis papildina: "Tolaik vēl Sandis bija students, un abi kopā iestudējām Ernsta Bloha Sonāti. Ar Sandi šodien jebko ir viegli un ātri iestudēt - darbs notiek skaidri, konstruktīvi."

Vai "Deja' varētu ieiet stabilā koncertrepertuārā? Jānis prāto, ka drīzāk tas būtu tāds kā piedevu skaņdarbs: "Te ir daudz riskantu brīžu un tehnisku lietu, kas atkarīgas no veiksmes..."

Sandis: "Ar šo skaņdarbu ir jāpieliek punkts koncertam - to nedrīkst spēlēt, būdams noguris. Visi spēki šeit jāsakoncentrē līdz beigām."