"Rupjmaizes kārtojumā" klausāmies Jāņa Ivanova "Mazurku", ko ieskaņojis Sandis Šteinbergs (vijole) un Guntars Freibergs (marimba).

Izrādās ka abi mūziķi duetā muzicē pirmoreiz. "Un liels prieks par to," teic Guntars.

"Jā, pirmo, un cerams, ka ne pēdējo," kolēģi papildina Sandis un atzīst: "Nekad dzīvē šādā salikumā spēlēts! Guntaram jau teicu - marimba ir tāds skanīgais sitaminstrumets."

"Drīzāk - melodiskais, jo skanīgi jau ir visi instrumenti, bet - jā, marimba tiešām mazliet atšķiras no pārējo sitaminstrumentu plejādes, jo skaņu var dabūt poētisku un melanholiskāku. Ar vijoli marimba kopā skan ļoti labi! Vijolei skaņa ir tāda asāka, marimbai - nenoteiktāka,"prāto Guntars.

"Nu, jautājums jau ir par to, ar kādu paņēmienu spēlē - vijoli tu vari raudināt un vari arī sprakšķināt," - tā Sandis.

Jānis Ivanovs šo "Mazurku" sacerējis 21 gada vecumā - tobrīd viņš vēl bijis Jāzepa Vītola students Latvijas konservatorijā. Sākotnēji tā rakstīta klavierēm, bet Ilze Medne arhīvos atradusi Pētera Šāvēja pārlikumu ksilofonam un klavierēm. Taču Guntars noteicis, ka var darīt arī vēl ko interesantāku. "Jā, nolēmām - kāpēc nesamainīties lomām, un marimbai nespēlēt pavadījumu, bet vijolei - solobalsi?" atklāj Guntars Freibergs.

Bet vai Ivanovam raksturīgo rokrakstu jau var atpazīt? Sandis prāto, ka varot gan.

"Harmoniju iedīgli ir - tumšais fadiēzminors, pašās beigās. No otras puses - ir te arī kaut kas dzīvespriecīgs, bet - tas nav valsis, kaut pirmajā brīdī tā varētu šķist. Sinkopes, kas vidusdaļā - valšos tādu nemēdz būt. Guntars ļoti uzmanīgi mēģināja mani pavadīt, jo pats centos eksperimentēt ar tempiem - ne visu spēlēt vienā pulsācijā. Un tas piedod vajadzīgo elastību."

"Jā, "Mazurka" ir ļoti krāsaina - ir gan intravertas skumjas, gan arī kaut kāda ekstraverta līksmība. Katrā ziņā, spēlējot izbaudīju netipiski lielu brīvību," rezumē Guntars.