Jāņa Ivanova Andante atskaņo Čellu kvartets.

Saruna ieskaņota Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mājvietā - Lielajā ģildē, jo Čellu kvartetā muzicē LNSO čellistes - Diana Ozoliņa, Ieva Upatniece, Lolita Lilje un Dace Zālīte, no kurām sarunā piedalās Diana un Lolita.

Gan viena, gan otra glabā daudzas atmiņas ne tikai par to, kā Ivanova mūzika spēlēta - arī viņš pats abām māksliniecēm vēl ir acu priekš.

Diana Ozoliņa: "Viņš bija tāds sīksts Latgales vīrs. Atceros, kad vēl mācījos Konservatorijā - profesors bija vienmēr solīds, vienmēr uzvalkā. Sapratu, cik ļoti viņš cīnījies par to, lai vispār tiktu līdz Konservatorijai. Pati Ivaova mūziku esmu spēlējusi ļoti daudz - piedzīvoju arī visu pēdējo simfoniju ieskaņojumus."

Lolita Lilje: "Pirmoreiz ar šo Andante sastapos Mediņskolā, kur bija čellistu ansamblis... Un tikai tagad, kad to ieskaņojām, domāju par to, kā mēs, būdami vidusskolēni, to varējām pacelt... Ja vēl par Ivanova mūziku, tad vēlāk ar Leonīdu Vīgneru tika izspēlētas daudzas simfonijas. Īpaši emocionālā atmiņā palikusi 21. simfonija, ko tika pabeidzis Juris Karlsons. Bijām tik daudz mēģinājuši, ka koncertā bija sajūta, ka spēlējam kamermūziku."

Un kāds ir Ivanova rokraksts kamermūzikā? "Viengabalains, episks... Īpaši tuvs man Čellkoncerts, Ceturtā simfonija, un neaizmirstamā atmiņā Imanta Kokara diriģētās Vokalīzes Latvijas Universitātes Lielaja aulā," - tā Diana. Andante ir diezgan skaudrs? "Tas ir cilvēks un daba, tā vienkārši ir dzīve - kā gezna, ainava no kaut kā. Cik interesanti - tas saistās tikai ar Latgales ainām: bezgalīgie plašumi, ezeri, cilvēku dāsnums."