Latviskajā desertā - "Rupjmaizes kārtojumā" - iegulst nākamā kārta: Arvīda Žilinska miniatūra "Ainava" čellistes Daces Zālītes un pianista Mārtiņa Zilberta ieskaņojumā.

Vidējai un vecākajai mūziķu paaudzei Arvīds Žilinskis nozīmē reālas atmiņas. Ar Daci un Mārtiņu ir mazliet citādi - Dacei to itin kā nav, taču Mārtiņš gan atminas: "Atceros, bērnībā, 3. klasē, gāju uz Mūzikas akadēmiju pie profesora Māra Švinkas un arī apciemot savu tēvu - Venti Zilbertu, un atceros: ienāk profesors Arvīds Žilinskis, iepazīstamies, un... tieku uzcienāts ar konfekti. Tas likās tik pārsteidzoši, ka profesoram tā pie rokas! Tikai vēlāk uzzināju, ka cienāšana ar konfektēm bijusi ļoti raksturīga profesoram Žilinskim..."

Dace: "Kad izskatīju "Ainavas" notis, radās doma, ka vajadzētu pameklēt vēl kādu viedokli - piezvanīju Ligitai Zembergai, jo viņa vienmēr zina gandrīz visu, kas saistīts ar čellu. Ligita atnesa veselus divus "Ainavas" rokrakstus, kurus, šķiet, viņai bija devis pats autors. Un uz viena no eksemplāriem bija rakstīts - "Rudens ainava". "Pats galvenais, to atskaņojot, - nepārcensties," sacīja Ligita. No tā visa arī inspirējos. Bet, kad paklausāmies no malas, raisās cita asociācija - ja nu tas vārdiņš "rudens" no virsraksta ir pazudis, tad drīzāk šis skaņdarbs portretē pārejas brīdi no ziemas uz agru pavasari."

Mārtiņš: "Jā gan, viegli iztēloties, kā klavierpavadījumu spēlējis pats autors - nekā samudžināta! Ainavas sajūtai līdzi jādomā, bet pietiekoši dramatiskā uzbūve vedina uz sajūtām, ka tās ir kādas personiskas atmiņas, kāds pārdzīvojums."