1. septembrī sāksies Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus. Ceļā uz to no 21. līdz 24. augustam ik rītu plkst. 8:15 "Klasikā" aicinām uz kādu no festivāla izrādēm.

Šoreiz par festivāla atklāšanas izrādi "Patētiskā. Par redzamo valodu" stāsta Krista un Reinis Dzudzilo.

Vai valodu var redzēt? "To pierāda pati dzīve - ka var redzēt valodu. Un vizuālā valoda jau ir tikai un vienīgi redzama," saka Reinis.

"Izrādes nosaukuma pamatā ir Čaikovska Sestās simfonijas nosaukums, pareizāk - viņa brāļa iedotais nosaukums. Lielajā ģildē dzirdējām šo darbu dzirdējām Andra Pogas diriģētu - bija liels saviļņojums to dzirdēt."

Krista: "Nosaukums "Par redzamo valodu" ir ar divām nozīmēm. Tas nav saistīts tikai ar vizuālo mākslu - mēs diezgan daudz izmantojam šos vārdus, bet tas ir arī tiešā veidā saistīts ar ne-dzirdību. Uz zīmju valodas  tiek būvēts viss darbs."

Reinis: "Nesen "Rīgas Laikā" izlasījām interviju ar vijolnieku Ivri Gitlisu, kurā viņš saka - mūzika var būt kā zirgs, ar ko tu vari iejāt bezgalībā.

Mūzika ir vienīgais, kas sākas brīdī, kad vārdu vairs nav. Arī Krista kaislīgi mīl mūziku, kaut arī dzīvi viņa mīl. Tā domājam mēs abi, ka arī vizuālā māksla var būt zirgs, uz kura iejāt bezgalībā.

Kad lasījām interviju, paralēli Parīzes operā redzējām arī Čaikovska "Jolantu" un  "Riekstkodi"."

Krista: "Tas bija muzikāli satricinošs notikums, un vēl Pogas diriģētā Sestā simfonija - vēl viena sastapšanās. Tā arī mēs gribam kā Ivri Gitliss - panākt tādu kā savienojumu, mēģnāt šo darbu veidot caur mūziku un caur pretējo - nedzirdīgumu. Vizuālā māksla jau ir nedzirdamā māksla.

Gluži paradoksāli, bet abi ar Reini ar nedzirdīgumu esam saistīti arī ļoti personīgi. Reinim abi vecvecāki bija nedzirdīgi, bet man abi vecāki strādāja un iepazinās nedzirdīgo skolā: abi strādāja ar nedzirdīgiem bērniem un runāja nedzirdīgo valodā. Arī es bērnībā līdz piecu gadu vecumam pavadīju laiku ar nedzirdīgiem vienaudžiem un arī auklītes bija nedzirdīgas.

Tā ka abi paralēli viens otram esam dzīvojuši zīmju valodas pasaulē..."

Reinis: "Līdz ar to, ka simfonijai ir četras daļas, mēs atļaujamies katru no tām atskaņot cita diriģenta izpildījumā."

Krista: "Iznāk, ka mēs diriģējam diriģentu!"

Reinis: Diriģents paceļ rokas, lai radītu skaņu, nedzirdīgais paceļ rokas, lai radītu vārdu. . Un vārds - redzams, neizlasāms, neizdzirdams - izrādē būs redzams vairākkārtīgi."

Krista: "Ar šo darbu nekādā veidā mēs nemēģinām pateikt, ka zinām, kā ir būt cilvēkam, kurš nedzird. Mēs noteikti skatāmies no sava skatpunkta un nelolojam nekādas ilzūzijas, ka saprotam, kā tas ir. Bet domājam par to, ka, klausoties mūziku, notiek neloģiski pretējs  process - ka tik ļoti koncentrējies uz to, ko dzirdi, ka pārējai pasaulei tu kļūsti nedzirdīgs! Tīši vai netīši Patētiskā simfonija mums nozīmē laika nogriezni, kurā visi, kas būs klātesoši, kļūs nedzirdīgi pret apkārtējo pasauli."