Šoreiz ieklausāmies ierakstā, kas tapis 1965. gada 14. aprlī, un tur savu roku (pareizāk - rakstāmspalvu) pielicis padomju laika elegantākais latviešu komponists Marģeris Zariņš. Runa ir par operu "Zaļās dzirnavas", kas pirmizrādi piedzīvojusi 1958. gadā.

Tā ir tautiski komiska opera, kas rakstīta ar spilgtiem naivisma triepieniem un kurā, triumfējot stilizācijas metodei, risināts stāsts par dzirnavu īpašumtiesībām (aktuāla tēma mūsdienās!) - tur savijas kāds barona noziegums (slepkavība) un likumīga mantinieka slepena ierašanās.

Taču "Rīta retro" - mazāk drāmas, vairāk - humora. Klausāmies Pēterenes un Tēvīnes duetu "Purinies, purinies…" no operas 3. cēliena. Dzied Anna Ludiņa un Rita Zelmane, spēlē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Jāzepa Lindberga vadībā.

Bet, ja reiz par Marģeri Zariņu, "Klasikas" klausītājiem noteikti patiks intervija ar komponista krustmeitu, Latvijas Televīzijas režisori Dainu Dumpi un viņas dzīvesbiedru, Latvijas Nacionālā teātra aktieri Uldi Dumpi, kas 2005. gada maijā tika publicēta laikrakstā "Kultūras Forums".

Tajā Daina un Uldis dalās atmiņās par tik kolorīto vīru - mūžīgo šķelmi ar šarmanto tauriņu pazodē, kura bēres, kā stāsta Daina, izvērtušās par makten jautru pasākumu. Katrā ziņā, te varam uzzināt to, ko slēpj akadēmiskie mūzikas vēstures avoti...

Latviešu Minhauzena optimistiskā dzīve

Ieviņa LIEPIŅA, Kultūras Forums, 2005. gada 20. maijs

Marģeris Zariņš, būdams Latvijas Televīzijas režisores Dainas Dumpes mammas otrais vīrs, bijis arī Dainas baznīcā kristītais krusttēvs. Tieši viņa kopā ar vīru Uldi Dumpi visgaršīgāk un kolorītāk prot izstāstīt atmiņas par krusttēvu, un pat tad, ja arī dažs labs stāsts, kas aiz tikumiski morāliem apsvērumiem palicis tikai diktofona ierakstā, būtu uzlikts uz papīra, šī dubultintervija paliktu tikai tāds sīciņš kadrs no tās savdabīgās kinolentes, ko sauc par Marģera Zariņa dzīvi.

Ieviņa Liepiņa: - Kā jums šķiet: vai Marģeris Zariņš savu impozantā džentlmeņa tēlu kopa un veidoja apzināti?

Uldis Dumpis: - Nedomāju, ka viņš to būtu īpaši kopis; manuprāt, Marģeris tāds vienkārši bija.

Daina Dumpe: - Bet viens nu gan: uz ielas viņš nekad neizgāja, nesakopies. Bikses izbuktētas, un ne soļa bez sava tauriņa...

Uldis Dumpis: - ... ja neskaita gadījumu, kad mēs to remontu taisījām...

Marģeris par varas makti lauzās pie mums remontu taisīt, tas ir, vairāk tā drusku pasēdēt pie tā remonta, bet Dainas mamma šo soli neparko negribēja pieļaut. Kaut kā krusttēvam tomēr laimējās izsprukt, un, apvilcies vecu putekļu mēteli, drausmīgā paskatā, ieradās pie mums...

Daina Dumpe: - ... un, lai pierādītu mammai, ka patiešām palīdzējis remontdarbos, lika ar kaļķiem noķepsēt i mēteli, i brilles... Viņam ļoti patika sarunas, laba bohēma, viņš mīlēja draugus, un īpaši viņam patika jauni cilvēki.

Uldis: - Jo savu laikabiedru vidū viņam bija... garlaicīgi. Vispār Dainas krusttēvs bija atvērts visam jaunajam.

Daina: – Un viņš patiešām zināja! Jaunāko literatūru, jaunos aktierus, mūziķus. Daudzreiz vecāki cilvēki dzīvo savas jaunības atmiņās, savā pasaulē, bet krusttēvs ar milzu interesi sekoja visam jaunajam, turklāt pārbaudīja, vai arī mēs to visu zinām. Kā personība Marģeris bija šausmīgi interesants. Jo gadi iet, jo interesantāks viņš šķiet. Cik žēl, ka toreiz nepaņēmu diktofonu un vienkārši neierakstīju mūsu sarunas. Tagad mamma cenšas apkopot vismaz visus iespējamos ierakstus: viņas mīļākais skaņdarbs bija Concerto Inocente. Ļoti žēl, ka tikpat kā nekas nav saglabājies no krusttēva teātra mūzikas; redz, tajā laikā izrādēs spēlēja dzīvais orķestris, tāpēc liela daļa aizgājusi zudībā. Kaut vai Uguns un nakts. Fantastiskas dziesmas!

Uldis: - Jā, Dailes laiks viņam bija dikti pie sirds; mūžīgi stāstīja par Smiļģi, par to, cik daudz laika abi kopā pavadījuši, ko runājuši, kā strādājuši.

- Man jau šķiet, ka Marģeris Zariņš baudīja dzīvi no visiem viedokļiem.

Daina: - Krusttēvs patiesi bija brīvais cilvēks, un nebija ne uzpasējams, ne regulējams! Kad uznāca “radošais”, bez kavēšanās viņš ņēma komandējumu vai nu uz Pēterburgu, vai Maskavu, īpaši nerēķinādamies ne ar ko un ne ar vienu. Un visi viņa draugi zināja: ja krusttēvam, piemēram, viesībās apnika, viņš vienkārši pazuda. Mamma pie tā jau bija pieradusi. Tur varēja slēgt ciet gan durvis, gan logus, viss velti: reizēm šķita, ka Marģeris izgaist pa atslēgas caurumu... Ja viņš sagribēja mājās, savā gultiņā, neviens viņu nespēja atturēt. Reiz viņš pazuda pats savā jubilejā, savās mājās. Tas bija ārprāts: viesi paliek, bet viņa nav!

Uldis: - Kroni visam uzlika vēl kāda viņa jubileja: māja pilna viesiem, un vienā brīdī Zariņam ir gana – viņš izsauc sešus takšus, un – aiziet, radiņi, laidieties! Ja viņam apnika, viņš daudz necimperlējās. Bet tie, kas viņu pazina, nekad neapvainojās.

- Viņš dzīvoja savā pasaulē?

Uldis: - Nē, nē, viņš dzīvoja ļoti sabiedriski, tikai... līdz brīdim, kad viņam apnika. Katru gadu viņš nobēga vientulībā. 

- Grāmatas un mūziku viņš rakstīja atšķirīgās vietās?

Uldis: - Grūti teikt. Bet viens no stāstiem bija tāds: Marģeris itin kā aizbrauca uz komponistu radošo namu, pie Ļeņingradas, lai rakstītu kādu romānu, bet, lai apkopējas nedomātu, ka nekas nenotiek, ik pa laikam uz klavierēm uzlaidis kādu Brāmsa valsi.

- Literatūrzinātnieki un arī mākslinieki Marģeri Zariņu dēvē par pirmo postmodernistu. Viņš stāstīja reālus stāstus?

Daina: - Vienu stāstu divreiz vienādi viņš nekad nevarēja izstāstīt. Fantazētājs viņš bija nepārspējams. Kad mums piedzima bērni, saņēmu no krusttēva milzu lapas ar dīvainiem vārdiem: Vaidarotis un tamlīdzīgi. Turklāt viņam bija izcila atmiņa. 

Uldis: - Sevišķi tas izpaudās ceļojot: braucam pa Latviju, un viņš rāda: te dzīvoja tas un tas, tur – tas un tas. Satiekot jaunus cilvēkus, Marģeris centās atrast kopsakarības, kopīgus paziņas. Reiz smējos, vēderu turēdams. Stāsts bija par Cēsīm, un iesaistītā persona - arheologs Jānis Apals. Marģera Zariņa stāstījums sākas tā: “Ak, ko tas Apals tur stāsta, tās ir pilnīgas muļķības.” Sak, īstenībā bija tā, tā un tā. Pēc neilga laika patrāpos kompānijā, kur akurāt piedalās augšminētais arheologs. Ieprasos par to pašu tēmu, un... Apals saka: “Nu, ko jūs klausāties tajā Zariņā; tās taču ir vienas vienīgas fantāzijas! Viņš ir viens īsts Minhauzens!”

- Un kā Minhauzens jutās padomijas režīmā?

Daina: - Viņš nodeva savus meslus un radīja sirdsdarbus.

Uldis: - Turklāt viņš mācēja veikli pielāgoties. Daina, kur mums tā ģeniālā bilde... Krievu laikā krusttēvam tika iedots tautu draudzības ordenis, un šis fakts kā nākas tika arī atzīmēts. Otrā rītā Marģeris, ordeni pie krūts spraužot, saka: “Tu nobildē mani un aizsūti Daugavas Vanagiem!” Letonijas zēni, kas dzīvoja viņpus okeānam, nesaprata, kā un kāpēc mums te jāpielāgojas, un ēda viņu gan par operu "Uz jauno krastu", gan visu citu.

Daina: - Tāpēc jau krusttēvam tik ļoti patika rakstīt kinomūziku: tur viņš nejutās ierobežots ar konkrētu tematiku, un tā viņam arī padevusies ļoti skaista: kaut vai "Purva bridējs". Esmu ļoti pateicīga brīžiem, kurus pavadīju kopā ar krusttēvu: erudīts bija gan viņš pats, gan cilvēki, kas apgrozījās mūsmājās – Pēteris Pētersons, Oļģerts Grāvītis un vēl daudzi citi. Tas bija bezgala interesanti!

Un vēl aizvien sev nevaru piedot, ka neiedomājos uz Zariņa bērēm paņemt videokaseti, jo... jautrāku pasākumu grūti iedomāties. Bērēs gāja vaļā tāds ņigu-ņegu, ka Ulda mamma šausminājās: ko tādu bērēs pieredzēt viņai nebija nācies.

Neviens negāja prom, runāja, atcerējās, viens otru pie vārda nelaida, jo to stāstu par krusttēvu bija tik daudz... Nopietnība ilga labi ja minūtes piecas... Un mana mamma bija tik laimīga, jo par visu vairāk Marģeris nevarēja ciest nekādas svētulīgas runas. Lai gan par kapiem savulaik viņiem bija iznākušas mazas domstarpības: pats bija gribējis, lai viņu glabā tikai un vienīgi Cēsīs, jo tur guļ visa Zariņu ģimene.

Mamma, rīdziniece būdama, gan ieteikusies, ka mūža mājās tā kā gribētos būt kopā. “Nekas, gan jau es pa Pleskavas šoseju pie tevis atspokošos!”

Krusttēvs šīm lietām īpašu uzmanību nepievērsa. Galu galā, viņš bija nodzīvojis garu, aizraujošu un bagātu mūžu, un finālā, manuprāt, viņam bija apnicis dzīvot. Katrā ziņā, viņš neķērās pie dzīves, bet, savu paveicis, kļuva tāds kā rezignēts.

Uldis: - Lai gan aktīvi vēl aizvien sekoja visām politikām – sākās taču trakie pārmaiņu laiki - , pats pagāja nostāk. Un uzsvēra: ka nav ko vecam cilvēkam rēgoties visu acu priekšā.

Daina: - Varbūt viņš šaubījās, vai spēs iedzīvoties jaunajā laikā? Un patiesi - vai viņš to būtu spējis?

- Ja pieņem, ka mēs mācāmies no saviem līdzcilvēkiem, ko jūs abi varējāt pamācīties no viņa?

Daina: - Mani, Uldi un bērnus viņš iemācīja ceļot. Un to, ka laicīgā manta neko daudz nenozīmē. Tas, ko esi redzējis, un tas, kur esi bijis, tikai to tev neviens neatņems! Viņš nekad nešķiroja, ka neesmu viņa īstā meita. Un negribēja, ka precos, jo vēlējās, lai turpinu mācīties.

Vēl tagad ausīs skan krusttēva purpināšana: “Audzini, audzini, atnāk kaut kāds aktieris, un – nekā!” Bet, kad krusttēvs Uldi iepazina, iemīlēja kā dēlu.

Un visbeidzot arī es tiku galā ar studijām, gan bērniem, gan darbiem. 

- Daudz padomu no viņa dzirdējāt savai profesijai?

Uldis: - Padomus nē, drīzāk viņš deva savu vērtējumu. Turklāt mani viņš vaktēja tāpēc, ka biju cītīgs viņa stāstu klausītājs.

Daina: - Turklāt šie stāsti bija visai elastīgi; jebko krusttēvs pagrieza optimistiskā manierē. Viņam nepatika falšas runas, tās dzirdot, viņš vienmēr nervozēja; to varēja pateikt pēc tā, ka ar papēdi viņš tā sīksīki sāka bungot pa grīdu...

- Un ko viņš pats atzina par saviem skolotājiem, autoritātēm?

Daina: - Krusttēvs ļoti mīlēja Emīlu Dārziņu: tā bija īpaša attieksme. Vēl Igoru Stravinski. Penderecki. Katrā ziņā – viņu nesaistīja tikai viena žanra komponisti, un uz koncertiem viņš gāja ļoti bieži, un veda arī mūs abus ar Uldi.

- Kas viņam vairāk gāja pie sirds: grāmatu rakstīšana vai komponēšana?

Daina: - Mūža nogalē – noteikti rakstīšana.

Uldis: - Reiz viņš pat atzinās: ka mūzika esot apnikusi. Imants Kalniņš, toreiz jauns čalis būdams, kas tikko ienācis mūzikas apritē, tūlīt izpelnījās atzīšanu no Zariņa puses, kurš Kalniņu uzskatīja par jauno ģēniju, sacīdams, ka tas puika tak spējot atrast tik precīzu melodiju dažu skaņu ietvaros! Krusttēvam bija ļoti laba intuīcija.

Daina: - Un viņā nekad neperinājās skaudība. Ne pret vienu. Krusttēvs priecājās par citu veiksmēm, un uz dzīvi viņam vienmēr bija gaišs skats. Zāles, piemēram, dzīves laikā tā arī viņš netika lietojis. Dienā apēda sešas olas: gan ceptas, gan vārītas, un mamma uztraucās, ka tik nepiemetas izdaudzinātā skleroze. Bet, lai nu kas, tās viņam nebija.

Piena sakņu zupu, ko pats bija iemācījies vārīt, kaut neko citu gatavot tā arī nepieprata, viņš varēja strēbt dienām. Saimnieciskajās lietās viņš apjuka. “Mikiņ, meklē meistarus!” – izmisis sauca mammu, ja pēkšņi bija pienācis, viņaprāt, pasaules gals, proti, sācis tecēt ūdenskrāns...

No sadzīves viņš bija ļoti tālu, nebūtu gribējusi redzēt skatu, ja krusttēvs mēģinātu pie sienas pielikt bildi. Pletīzerus mājās laboja mamma, kurai viegla dzīve ar Marģeri noteikti nebija, jo viņš dzirdēja, ko gribēja, un nedzirdēja, ko negribēja...  Bet rezultātā abi bija pierīvējušies.

Jā, viņam patika iedzert šņabīti – bet krusttēvs to prata darīt ar glanci un mēru! Lai otrā rītā viņš ļautos savai pašsajūtai? Nekad! No rīta pūderis uz deguna, un – aiziet! Pret dāmām galants līdz pēdējai vīlītei.

Arī runāties viņam patika; ar Uldi viņiem šai ziņā labi sapasēja. Vēl viņam šausmīgi patika sēņošana – hobijs numur viens! Laukos vēl nebijām izkāpuši no mašīnas, kad Marģeris, bikses atlocījis, uz mežu prom. Vienmēr basām kājām. Un nekas nenotika!

- Par ko jūs, Uldi, abi runājāt tajās garajās sarunās?

Uldis: - Man vienmēr paticis klausīties tās paaudzes piedzīvojumus, kas saistīti ar veciem laikiem. Krusttēva spriedumi bija interesanti. Un – jā, to es no viņa esmu iemācījies: interesēties par ļoti dažādām lietām. Viņš interesējās par visu ko! Varbūt tāpēc tik ilgi bija Komponistu savienības priekšgalā. Pats smējās, ka viņu tur turot vācu valodas dēļ.

Vienu brīdi viņš bija pat PSRS pārstāvis UNESCO: pirmajā sēdē komisijas vadītājs ar rūpju rievu pierē jautājis, kāda būs darba valoda, un visi ar šausmām skatījušies uz padomju pārstāvja pusi, gaidīdami vienīgo loģisko atbildi - ka krievu. Un visiem par atvieglojumu un pārsteigumu Zariņš paziņojis, ka vāciski viņam veicoties raitāk, nekā krieviski.

- Viņš bija diplomāts?

Daina: - Nu, par īpašām nelietībām vai iztapību no viņa puses nezinu, galu galā – mēs taču visi bijām spiesti šā vai tā piemēroties. Nu, vajadzēja uzrakstīt operu "Uz jauno krastu", un tā arī tapa. Un tajā ir daudzas skaistas melodijas. Bet pēc tam krusttēvs ņēma un uzrakstīja "Sidraboto gaismu". Skaisti!

Uldis: - Viņš pats jau gan arī par to visu ironizēja ne pa jokam. Īsts šedevrs viņa izpildījumā bija Hitlera parodēšana: ja noņēma brilles, bet matu celiņu pāršķīra nevis pa vidu, bet sānos, un vēl pielika ūsu kušķīti, līdzība bija neticama... Reiz abi ar krusttēvu bijām uzaicināti uz kultūras darbinieku tikšanos Bauskā.

Vakariņu laikā Marģeris pēkšņi izslīd ārā, un... pēc brīža – kaut kas traks! - nāk pilnā ekipējumā: no kvēpaina vāka uzzieķējis padegunē arī ūsiņu, Tautas mākslinieks turēja fīrera cienīgu runu. Vāciski...

- Vai grāmatās krusttēvs ievijis daudzmaz dokumentālus notikumus un reālus cilvēkus?

Daina: - Jā gan, jo viņam patika runāties ar cilvēkiem, visādus izteicienus viņš burtiski uzsūca. Bet nu – nekad jau nevar zināt, cik tālu ir īstenība, cik – fantāzija. Viņam labi saskanēja ar Pēteri Pētersonu. Abi gan draudzējās, gan apcēlās, bieži sagāja “uz īso”. Runcis (tā visi dēvēja Pētersonu) reiz uzaicināja Zariņu komponēt savai izrādei mūziku, bet krusttēvs termiņu nokavēja, un pēcāk abi gadu nerunāja. Ilgāk gan viens bez otra nespēja. 

Vispār žēl, ka visi stāsti par Smiļģi, par tālaika bohēmu aizgājuši nebūtībā kopā ar krusttēvu. Kā vajadzēja ņemt diktofonu un ierakstīt katru vārdu...