"Klasika" turpina iepazīstināt ar Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus  izrādēm, un šoreiz par izrādi "Dzirdi" stāsta festivāla producente Laura Stašāne.

"Dzirdi” ir skaniska horeogrāfija, kuru flāmu horeogrāfs Benjamins Vandevalle un komponists Joans Durāns katru reizi iestudē ar citu izpildītāju grupu. Rīgā viņiem pievienosies jauniešu koris "Kamēr…”, lai kopā radītu dzīvu skaņu ainavu, kurā savijas abstraktas skaņas, trokšņi un kustības. Skatītāji atrodas telpā ar aizsietām acīm, kamēr trīsdesmit koristu radītais skaņas mākonis aug, pulsē un kustas ap viņiem, ļaujot fiziski piedzīvot skaņas spēku. Skaņa ir visur un vienlaicīgi.

"Katrā pilsētā, kur viņi ierodas, izrāde tiek iestudēta kopā ar vietējo kori," atklāj Laura. "Izrāde būs skaniska horeogrāfija, ko skatītājs klausīsies un uztvers ar aizsietām acīm!

Pirms izrādes klausītājiem tiek aizsietas acis, viņi tiek ievesti izrādes telpā, un ap viņiem sāk skanēt skaņas un trokšņi, ko uz vietas veido koristi.

Tās ir dzīvas, cilvēku veidotas skaņas, bez tehnoloģiju iejaukšanās."

Vai šim iestudējumam ir arī partiūra? "Tur ir tas interesantākais, ka abas izrādes daļas - skaņa un horeogrāfija - ir līdzvērtīgas, jo Benjamins, kurš pats pēc profesijas ir horeogrāfs un dejotājs, runā par fizisku skaņas pieredzi.

Tieši tāpēc arī klausītājiem tiek aizsietas acis - lai skaņu sajustu arī kā fizisku vibrāciju. Tur nebūs atpazīstamu vārdu, drīzāk, kā saka pats Benjamins, tāds baltais troknsis, kurā iespējamas visas iespējamās frekvences.

Ir gan partitūra, kuru koristi, kuri piedalīsies, uzzinās tikai tajā brīdī, kad sāks strādāt ar horeogrāfu. Tikpat lielā mērā kā balsis, viņiem būs jāizmanto arī savi ķermeņi. Bet tas ir noslēpums, kuru nedrīkstu atklāt. Jo skatītājiem acu aizsēji tiks noņemti tikai pašās beigās. Tikai tad viņi redzēs, cik cilvēku šīs skaņas radījuši un ka tie vispār bijuši cilvēki..."

Laura arī atklāj, ka abi horeogrāfi labprāt strādā arī ar neprofesionāliem cilvēkiem, kuri nav saistīti ar skaņu. "Bet par to, ka varēs strādāt ar profesionālu, spēcīgu kori, Benjaminam bija milzīgs prieks! Esmu daudz viņam stāstījusi par Latvijas koru tradīciju - ka kordziedāšana ir liela daļa no mūsu identitātes un ikdienas, un tāpēc šķita svarīgi iesaistīt vienu īstu profesionālu kori."

Vaicāta, vai ieskanēsies arī kāda melodija vai harmonija, Laura Stašāne teic tā: "Tas jau ir tas jautājums par uztveri - kā skaņa tiek uztverta. Autori strādā ar skaņas fizisko uztveri, ķermeņa un skaņas robežām. Ka tu kā klausītājs laid skaņu ne tikai caur ausi, bet arī ādu.

Tie, kuri šīs izrādes jau redzējuši, apliecina, ka gluži fiziski sajūtams, kā skaņa pārvietojas telpā...

Un Benjamins atzīst - horeografējot skaņu ir daudz vairāk iespēju. Izrāde ir stāsts par ļaušanos."