Par izstādi "Tutanhamona dzintars", kas no aizvadītās sestdienas ir skatāma mākslas muzejā "Rīgas birža", turpina stāstīt izstādes kuratore Daiga Upeniece.

Jāatgādina, ka izstāde kopumā iekārtota sešās daļās, un ekskursijā pa pirmo daļu devāmies jau pagājušajā nedēļā. Nu laiks ekskursiju turpināt.

Un izstādes turpinājums ir muzeja Austrumu galerijā 3. stāvā, veidojot tēlainas asociācijas ar kapeņu ejām, kas ved uz tajās apslēptajiem dārgumiem. Šī ekspozīcijas daļa iecerēta kā mūsdienu tehnoloģiju un artefaktu saspēle.

"Šajā sadaļā veidojam vārtus uz Ēģipti - ar jauno tehnoloģiju starpniecību skatītājs pats varēs vadīt savu ceļu savām rokām un doties uz vietām, kas saistītas ar mūsu zinātniskajām ekspedīcijām uz Karnaku, Džosera piramīdu un citām vietām," atklāj Daiga Upeniece.

Izstādes kodols ir latviešu ēģiptologa Franča Baloža (1882–1947) radītā un lolotā Latvijas Universitātes bijušā Austrumu kabineta priekšmeti, Sergeja Kovlera (Сергей Ковлер, 1881–1960) privātkolekcija, Kurzemes Provinces un Doma muzeja uzkrātās Ēģiptes senlietas. Šobrīd tas viss kopā veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumu, kas izstādē apvienojas ar Lietuvas kolekcionāra Aleksandra Račkus (Aleksandras Račkus, 1893–1965), lietuviešu ēģiptoloģes Marijas Rudzinskaites-Arcimavičienes (Marija Rudzinskaitė-Arcimavičienė, 1885–1941), grāfa Mīkola Tiškeviča (Mykolo Tiškevičiaus, 1828–1897) u.c. kolekciju izlasi no M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja Kauņā, Lietuvas Mākslas muzeja un Lietuvas Nacionālā muzeja, kā arī Tallinas pilsētas aptiekāra Johana VIII Burharda-Belavarī de Sikava (Johann VIII Burchard-Belavary de Sykava, 1776–1838) „vājību” – privātkolekciju „Mon Faible” no Igaunijas Vēstures muzeja. Pēc poļu ēģiptologa prof. Ņevinska ierosinājuma, ar atsevišķiem, bet ļoti būtiskiem artefaktiem Poliju pārstāv Varšavas Nacionālais muzejs.

Līdzās ekspozīcijai ar aizkapa dzīves kultu saistītiem priekšmetiem otra izstādes tematiskā līnija ir stāsts par leģendām apvīto Ēģiptes faraonu Tutanhamonu, senajiem tirdzniecības ceļiem un dzintaru. „Dzintara sadaļa” veidota sadarbībā ar Bazilikātas Nacionālo Arheoloģijas muzeju no Dienviditālijas un Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, iezīmējot saikni ar Kairas muzeja dārgumiem Ēģiptē.

Kā īpaša vērtība šeit ir jāizceļ kāds interesants priekšmets, kas atvests no Bazilikātas. Tā ir t. s. Alianello diadēma, kas tapusi 7. gadsimta beigās grieķu kolonijās Dienviditālijā, uz vienas stieplītes saverot Baltijas dzintara gabaliņus, siro-feniķiešu gliemežnīcas un ēģiptiešu skarabejus.

Bet par savām izjūtām, rakstot "Kartupeļu operu", kuras pirmizrāde gaidāma 24. novembrī Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē, pārdomās dalās visi seši mūzikas autori: Mārtiņš Brauns, Līga Celma-Kursiete, Andris Sējāns, Evija Skuķe, Lolita Ritmane un Rihards Dubra.

Lolita Ritmane: "Kartupeļu talka man nozīmē paņemt no pannas mammas ceptos kartupeļus, kuriem klāt drusku speķītis un sieriņš... Tādā īstā kartupeļu talkā savā mūžā vēl neesmu piedalījusies, tā ka tas mans uzdevums nākamībai. Šovasar saņemot piedāvājumu rakstīt konkrētās ainas, sākumā domāju, ka pirmizrāde tiek plānota nākamruden. Kad noskaidrojās, ka tā gaidāma jau šogad, mani pārņēma panika... Bet rezultātā pie darba ķēros ar lielu sajūsmu; man ļoti patīk Ineses Zanderes teksts. Un vēl - jau padzirdot vien, ka tiek gatavota kartupeļu opera, nevar nesmaidīt. Rakstīju savā stilā un pat nenojaušu, kas iznācis pārējiem autoriem. Katrā ziņā, mans melodiskais stils te noteikti parādās!"

Rihards Dubra: "Varbūt tā nav mana redzamākā darbības šķautne, taču bērniem adresētu mūziku esmu rakstījis jau no 90. gadiem. Darbam ķēros klāt ar lielu prieku, jo arī operas žanrs man ļoti tuvs: diezgan nopietni tai sekoju. Īpaši valdzina baroka opera, ja vēl precīzāk, tad Hendelis. Un tieši šo rakursu izvēlējos arī man uzticētajās ainās, kur intensīvi stilizēju baroka mūziku. Protams, ne tiešā veidā. Ak, jā - un Ineses Zanderes teksti tik ļoti palīdzēja mūzikas rakstīšanas procesā: tie ir tēlaini, pārpilni ar interesantiem teicieniem un situācijām, kas rosināja fantāziju. Neskatoties uz to, ka jaunrades procesam tika atvēlēts ļoti īss laiks, rakstīju ar lielu prieku, gūstot gandarījumu."

Līga Celma-Kursiete: "Ar Ineses Zanderes tekstiem man vienmēr rakstījies ātri un labi, bet šoreiz gāja traki, un tas trakums bija saistīts gan ar darba nodošanas termiņu, gan visādiem pārpratumiem... Puse no mana darba bija grūtsirdīga, jo bija jāraksta par to, kā mazais Kartupelēns ar savu mammu ierodas Kurzemē, kur valda aukstums un neziņa par nākotni. Taču vadījos pēc teksta, un līdz ar to mūzika tiem pakārtojās loģiski un vienkārši. Tas, ko izdomājusi Inese, ir fantastiski! Domāju, ka rezultāts būs labs."

Evija Skuķe: "Kaut arī ideju bija daudz, pieķerties darbam bija grūti. Teksts ir superīgs, interesants, aizraujošs, bet vārdu bija tik daudz... Pirmoreiz arī tik cieši strādāju ar skatuves mākslām. Bet vipār rakstīšanas procesu izbaudīju no sirds - papriecājos, izklaidējos, ka varu rakstīt akadēmiskajiem instrumentiem ko līdzīgu rokam, un ceru, ka apmeklētājiem patiks gan izrādes vizuālais, gan muzikālais noformējums."

Mārtiņš Brauns: "Pasūtīja man trīspadsmit gabaliņus, bet uztaisīju vairāk...  Mans stāsts ir par kurmi, kurš rok, meklē un atrod zeltu, par sliekām pazemē, par cūkām, kas rakņā zemi, un saimniekiem, kuri baras, un par karu pret kolorādo vabolēm... Tas, kā tur galā skanēs, būs pārsteigums. Bet doma tur ir, neapšaubāmi! Varētu būt labi!"

Andris Sējāns: "Žanra definējums - "opera" - vienmēr liek sarosīties: tas taču ir žanru žanrs! Tas viss te arī būs. Ļoti gribētos cerēt, ka tie nebūs seši atsevišķi dziesmu cikli. Vienojošais ir librets, viens režisors un mākslinieks, bet mūzikas materiāls būs atšķirīgs. Intersanti, kas no tā visa sanāks..."