Šīs nedēļas Post factum veidotāji Inga Saksone un Andris Dzenītis, studijā aicinot muzikoloģi un laikraksta "Diena" mūzikas žurnālisti Inesi Lūsiņu, kā arī izvaicājot kritiķi Laumu Mellēnu, uzmanības lokā ietvēruši šādus aizvadītās nedēļas muzikālos notikumus: Valsts akadēmiskā kora "Latvija" lielprojektu "Dzintara ceļš", operu pasticcio "Māja Mītelim", Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu un Džuzepes Verdi operas "Rigoleto" pirmizrādi.

Koncerts "Dzintara ceļš" 16. septembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē

Intas Pīrāgas sagatavotajā reportāžā uzklausām LNB direktoru Andri Vilku, kurš pauž gandarījumu, ka celtniecības gaitā izdevies Ziedoņa zāli izveidot par atzīstamas kvalitātes akustisko koncertzāli, kā arī muzikoloģi Ingrīdu Zemzari, kura dalās pārdomās par dzirdēto. Īpaši viņa slavē Jura Vaivoda smalko, intraverto rokrakstu, Jura Ābola feijerisko darbu, Imanta Zemzara attapību, izmantojot itāļu madrigāla stilistiku un Georga Pelēča veikumu. "Lai gan programmas ievirze bija stilistiski viegabalaina, savus komponistus pazīstam un zinām, kas katram no viņiem raksturīgs..."

Opera pasticcio "Māja Mītelim", 9.-14. septembrī Rēzeknē, Nautrēnos, Rīgā

Mīteļa Fagota koncerts operā pasticcio “Māja Mītelim” satiekas ar Cīrihē dzīvojošā vācieša Burkharda Kinclera oriģinālmūziku un Mīteļa solodziesmu mūsdienīgiem apdarinājumiem, kā arī ar šveiciešu sempleru komponista no Vincenta Flikigera kolāžām, kuru pamatā ir Rīgas komponista instrumentālie koncerti un latgaliešu tautasdziesma.

Inese Lūsiņa visupirms pauž prieku, ka Rēzeknes baroka mūzikas dienas šogad viesojušās arī Rīgā, tomēr izvairās šo darbu saukt par multimediālu uzvedumu vai operu tradicionālajā izpratnē: "Tas bija labs mūsdienu meistaru darinājums, kur senie materiāli tiek pārvietoti kā lego klucīši. Vācu un šveiciešu komponistu veikums sākās nemanāmi, un no Mīteļa mūzikas plūstoši aizveda citās vīzijās, gluži atšķirīgā stilistikā." Viņasprāt, latgaliešu tautasdziesma šajā kontekstā gan īsti nav iederējusies, un šajā sakarībā Inese runā par urbānās un lauku kultūras izseno "rīvēšanos". "Mītelis ir urbānās kultūras pārstāvis, bet latgaliešu tautasdziesma - riktīgs lauku dziedājums." Vēl Inese Lūsiņa uzteic solistu veikumu - Aijas Veismanes un Raita Grigaļa dziedājumu, Ilzes Grudules mākslinieciskās vadītājas spēku un radošo izdomu, kā arī Ināru Apeli kā kostīmu mākslinieci.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts 19. septembrī Lielajā ģildē

Inese Lūsiņa, klausoties koncertu, prātojusi: "Re, kur divi gara radinieki - Jānis Ivanovs un Rihards Štrauss! Proti, ja runājam par mūzikas krāsainību, teicami izstrādāto, iztēli rosinošo un iztēlojoši glezniecisko instrumentālo paleti. Ne tikai Štrausam, arī Ivanovam bijis daudz, ko teikt. Abi perfekti gleznotāji!"

Andris Dzenītis secinājis, ka Ingas Kalnas balss ļoti piestāv Riharda Štrausa mūzikai (viņa koncertā dziedāja "Četras pēdējās dziesmas"), bet tā īsti dziedātāja atvērusies tieši pēdējās divās dziesmās: "Šķita, ka grūti bija sabalansēt balsi ar orķestri - šķita, ka par daudz, par skaļu..." Andris arī vienlaikus aktualizē Lielās ģildes akustikas problēmas un uzskata, ka "Alpu simfonija" šādā telpā skanēt nevar. "Protams, Štrausam bija lielummānija, te domājot orķestra milzīgo sastāvu, un šis darbs ir kā instrumentācijas mācību grāmata. Šajā ziņā tas bija fantastisks pārbaudījums orķestrim - simfonija prasa gan fizisku, gan muzikālu izturību."

Gan Inese, gan Andris rezumē, ka LNSO jauno sezonu sācis labā formā.

Džuzepes Verdi operas "Rigoleto" pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā

Lauma Mellēna: "Margo Zālītes režija ienes patīkamu svaigumu Latvijas Nacionālajā operā pirmkārt jau ar lielu drosmi, kas šajā gadījumā ir attaisnojusies ar uzviju. Jau pašā sākumā viņa nojauc robežas starp skatuvi un publiku, radot klātesamības izjūtu un daudz spilgtāku līdzpārdzīvojumu. Vienlaikus viņa nepazaudē neko ne no muzikālās dramaturģijas, ne Verdi drāmas. Turklāt parāda, ka vide ir otršķirīga. Manuprāt, šis ir iestudējums, kurā "paēdis" ir gan konservatīvais operas skatītājs, gan tas, kuram tīk modernie iestudējumi."

Tāpat Lauma analizē gan veiksmīgo scenogrāfiju, gan kostīmus, skatuvisko dinamiku un dažādās mizanscēnas.

Vērtējot solistu sniegumu, mūzikas kritiķe novērtē Samsona Izjumova veikumu titullomā: "Lai gan viņš jūtīgi pakļaujas muzikālajai dramaturģijai, veidojot nepārprotamu dialogu starp sevi pašu un tēlu, vienlaikus šis tēls ir diezgan statisks." Tāpēc Lauma ļoti priecājas par Armanda Siliņa veikumu Rigoleto lomā: "Gluži apbrīnojami, cik plastiski Armands spēj panākt, lai skatītājs patiesi noticētu Rigoleto drāmai! Pilnībā novērtējot Samsona Izjumova skatuvisko harizmu, pieredzi, vokālās partijas absolūto pārzināšanu, šobrīd tieši Armands spēcīgāk uzrunā skatītāju gluži jutekliskā līmenī, kaut arī tas nāk intuitīvi. Katrā ziņā, ir jauki, ka mums ir divi Rigoleto: abi ļoti dažādi, un abi - ļoti uzrunājoši."

Laumas bravo! saucieni arī Olgai Pudovai Džildas lomā: tik šķietami viegli un organiski tas viņai padodas! Veiksme jāvēl arī Ingai Šļubovskai, prieks arī par Raimondu Bramani. "Patīkami, ka jaunajiem dziedātājiem tiek dota iespēja dziedāt tik atbildīgas lomas," uzsver Lauma Mellēna. Taču orķestra spēlē viņa vēlējusies sajust lielāku sinerģiju: "Šobrīd partitūra tiek mazliet saskaldīta. Spoži brīži mijas ar nedrošību un taustīšanos, sadarbībā ar solistiem pietrūkst plūduma."

Savs viedoklis ir Inesei Lūsiņai, kura uzsver, ka operai ir jāiespēlējas, lai caurviju muzikālā dramaturģija dzīvotu un elpotu. Viņā lielāku līdzpārdzīvojumu radījusi Samsona Izjumova un Olgas Pudovas saspēle. "Šajā tandēmā jutu atbilstošākas, skatuves partnerībā organiskākas tēlu attiecības. Samsonā Izjumovā redzam to, ko saucam par briedumu gan vokālajā, gan aktiermākslas izpratnē. Tikām Olga Pudova ir īsts tīrradnis, kura Džildas lomā burtiski dzīvo."

Režijas kontekstā muzikoloģe prāto, ka ir bīstami Džildas tēlu pacelt virs Rigoleto. "Paldies Dievam, realitātē tā nav noticis; kad uznāk Samsons Izjumovs, ir skaidrs, ka stāsts tomēr ir par Rigoleto. Diskutabls ir arī Džildas salīdzinājums ar Latviju. Ir arī vēl citas nopietnas neatrisinātās lietas - piemēram, Džildas nolaupīšanas skats un viņas nāves skats."

Andrim Dzenītim ļoti patikusi skatuviskās ieceres daudzslāņainība; īpaši viņu sajūsminājis pirmais cēliens - burtiski vai skudriņas skrējušas!