Lūk, recenziju raidījuma Post factum šīsnedēļas bagātīgā raža: Inta Zēgnere vēsta par Sinfonietta Rīga un Koļas Blahera koncertu 27. janvārī Lielajā ģildē, Maruta Rubeze un Orests Silabriedis - par Andra Dzenīša simfonijas "Mīlestība ir stiprāka" pirmatskaņojumu Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" 27. janvārī un Morisa Ravela Klavierkoncerta Solmažorā atskaņojumu šajā pašā koncertā Agneses Egliņas, Liepājas SO un diriģenta Gunta Kuzmas lasījumā, savukārt Gunda Vaivode atklāj savus iespaidus par Marisa Jansona, "Berlīnes filhamoniķu" un Daniila Trifonova koncertu 26. janvārī Berlīnes filharmonijā un Franča Šrekera operas "Iezīmētie" izrādi Berlīnes Komiskajā operā 27. janvārī.

---

Gundas Vaivodes Berlīnes piezīmes

26. janvārī Berlīnes filharmonijā Marisam Jansonam tika piešķirts "Berlīnes filharmoniķu" Goda biedra tituls. Šāds tituls pirms viņa ir vēl tikai četriem - Danielam Barenboimam, Bernardam Haitinkam, Nikolausam Harnonkūram un Seidži Ozavam. Maestro Jansona sadarbība ar "Berlīnes filharmoniķiem" ir ļoti sena, kopš 1971. gada. Mūziķi ik reizi ir priecīgi sadarboties ar Maestro, un šoreiz viņu programmā bija Šūmaņa Klavierkoncerts un Bruknera 6.simfonija.

Gunda: "Par Šūmani runājot – kritikas ir ļoti atšķirīgas, un man šķiet, ka esam bijuši dažādos koncertos, kas tā arī varētu būt. Tas, kas mani pārsteidza, bija daudz intravertāks Šūmaņa lasījums, nekā to ir nācies dzirdēt citu pianistu lasījumā, kur dominē kaisle, pacēlums. Otrās daļas lirika bija īpaši skaista, un tas, kā orķestris sakusa ar solistu un diriģents izkusa partitūrā, man likās ļoti skaisti. Jā, varbūt pirmā daļa varēja būt skaidrāk un pārliecinošāk formēta.

Daudz vienotāki kritiķi ir attiecībā pret Marisu Jansonu un Bruknera Sesto. Kā raksta mūsu kolēģis Andreass Gēbelss no Kultturradio, "orķestris pie Marisa Jansona spēlē labprāt. Viņam nekas daudz nav jādara, lai mūziķus motivētu. Bruknera Sestajā viņam vienkārši jāizpleš rokas un Filharmoniju uzreiz piepilda skaņu volumens. (..)

Mariss Jansons neskaitās Bruknera speciālists, bet ar šo atskaņojumu viņš ir katapultējies uz Bruknera diriģentu spici. Tas neizbrīna, galu galā viņš ir muzikālās arhitektūras meistars.

Katra instrumentu grupa ir tik niansēta, ka dzird visu un viss veidojas kā pabeigta ēka, kas stāv droši. Tas rada mērogu, un katram diriģentam, kas šo darbu iestudēs, vajadzēs tam līdzināties."

21. janvārī Berlīnes Komiskajā operā notika Franča Šrekera operas Die Gezeichneten jeb "Iezīmētie" pirmizrāde.

Ir vairāki iemesli, kāpēc par šo namu un konkrēto operu varētu interesēties: pirmkārt, Berlīnes Komische Oper galvenais diriģents no šī gada rudens būs Ainārs Rubiķis, otrkārt, šī opera vienmēr izcēlusies ar drosmīgiem iestudējumiem un Kaliksto Bieito vārds allaž bijis skandālu pavadīts, un tieši viņš iestudējis arī šo operu, treškārt, "Iezīmētie" uzrakstīta vienā laikā ar mūsu "Baņutu" un "Uguni un nakti" - 1918. gadā, tātad dzimusi vienā laikā ar Latvijas valsti un šogad svin simtgadi. Tās autors Francis Šrekers savā laikā bijis daudz populārāks autors nekā Rihards Štrauss.

Kādi ir iemesli tam, ka Štrauss šodien ir uz mēles, bet Šrekeru zina vien retais? Varbūt tāpēc, ka Štrauss bija ne tikai izcils komponists, bet arī lielisks menedžeris, bet Šrekera dzīve nacistu laikā tika smagi iedragāta.

Viņš kā ebrejs tika padzīts no Berlīnes Mūzikas augstskolas rektora amata, tas viņu ātri noveda pie sirdskaites un 1934. gadā 56 gadu vecumā komponists mira. Līdz ar to šī opera, kas pēc pirmatskaņojuma Frankfurtē guva straujus panākumus arī Minhenē, Vīnē un Berlīnē, pazuda no skatuvēm līdz 1979.gadam, kad to cēla gaismā režisors Hanss Neienfelss.

Bet kā ar mūzikas nozīmību? To precīzi raksturojis iestudējuma diriģents Štefans Šoltešs, sakot, ka Šrekers ir tipisks sava laika produkts un mūzikā viņš ir jūgendstila atvase un eklektiķis.Te dzirdam gan Vāgnera, gan Mālera, gan viņa konkurenta Riharda Štrausa ietekmi, arī Debisī un pat Šostakoviča ietekmi. (..) Daži kritiķi to sauc par pārnervozu mūziku un vecmodīgu kavēšanos pēcvāgneriānisma dekadencē. Orķestra sastāvs ir hipertrofēti liels, atbilstoši Vāgnera estētikai.

Par psihotrillera saturu – pats Šrekers rakstījis libretu un viss virpinās ap galvenā varoņa psiholoģisko toksikozi. Nosaukums Gezeichnete var tikt tulkots dažādi – uzzīmētie, iezīmētie jeb stigmatiskie, vai arī ievainotie, izpostītie.

Centrā ir dženoviešu aristokrāts Alviano, kurš, būdams ķermeniskā veidolā apdalīts, nevar izdzīvot miesīgos instinktus un tāpēc rada savu iedomu paradīzi – sapņu salu Elīziju. Tur ir milzīgas rotaļlietas – trīsmetrīgi tedijlāči, tur pa skatuvi brauc spēļu vilciens, un tur ir bērni, kas tiek netikli izmantoti bagātu augstmaņu priekiem. Naturāli gan nekas uz skatuves netiek rādīts, tas viss ir starp rindām."

Frederiks Hansens (Der Tagesspiegel): "Bieito uzrāda divas lietas galvenā varoņa tēlā: ka viņš slimo ar Pītera Pena kompleksu – bailēm kļūt pieaugušam – kas izpaužas vēlmē pieķerties bērnu pasaulei, kā to redzējām Maikla Džeksona gadījumā. No otras puses viņš rāda, ka galvenais varonis – ne pārāk izskatīgs vīrs, dievina kādu zēnu. Un šajā koncepcijā nav īsti skaidrs, kāpēc sieviete Karlota – gleznotāja – interesējas par šo vīru."

Lūk, ko par pirmizrādes vakarā Berlīnē izjusto stāsta režisors Andrejs Žagars: "Kalisto Bieito ir atšķirīgs no citiem režisoriem – teātra vadīiba viņam uztic sarežģītus stāstus. Šī opera tiek reti izrādīta, un te ir krietna disonanse starp mūziku un stāstu; ja mūzika ir romantiska – jo komponists ir tāds kā vācu Pučīni, tad stāsts ir skaudrs – par dīvainu, dzīves apdalītu cilvēku, kurš alkst mīlestības un jūtu, taču viņš atbaida apkārtējos, tāpēc mīlestību var iegūt tikai caur vardarbību.

Dīvaini, ka režisors šajā kontekstā izmantojis pedofiliju, kas nebija pārliecinoši. Šaubos, vai paši bērni, kuri dzied korī, saprot, ko viņi spēlē. Problēma arī tā, ka bija ļoti vājš solistu sastāvs. Tas, ka daudzas lomas dziedāja arī kora mākslinieki, neizdevās pārliecinoši.

(..) Mani pārsteidza, kā Berlīnē var būt tik viduvēji solisti! Bija gan Bravo, gan Bū! Iestudējums liecina par teātra intendanta drosmi un izaicinājumu iepazīstināt publiku ar reti iestudētiem darbiem. Gribu novēlēt Aināram Rubiķim, stājoties šī teātra mākslinieciskās vadības priekšgalā, labu veiksmi – ar orķestri problēmu nebūs, bet ar solistiem viņam būs jāpacīnās."

Gunda: "Rezumējot savu attieksmi pret Franča Šrekera operu "Iezīmētie", opermīļus aicinātu tomēr noklausīties šo darbu, kurā ir ļoti daudz krāsainu muzikālu epizožu, un kuras režija Kaliksto Bieito versijā mani absolūti pārliecināja.

Nesaskatīju neko nepiedienīgu, vien aktuālas tēmas izgaismojumu. Tam gan es piekrītu, ka solistu ansamblis varēja būt labāks. Vokālās partijas ir ļoti grūtas, un tās nemācīsies katra zvaigzne, jo pielietojums arī būs ļoti ierobežots.

Kas zina, kad šo operu varēs redzēt atkal, tāpēc izmantojiet iespēju aizbraukt uz Berlīni, jo izrādes ir vēl tikai 10. un 18.februārī un 11.jūlijā. Un biļetes nav dārgas – no 12 līdz nepilnam simtam eiro."

Pārraides tapšanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds