Šonedēļ lielākais kino pasaules notikums nenoliedzami bija Amerikas kino akadēmijas balvai - "Oskaram" - nominēto filmu izziņošana, kur ar 13 nominācijām visus apsteidza izcilā fantasta, meksikāņu režisora Giljermo del Toro "Ūdens forma".

Vēl nupat, 7. janvārī, del Toro saņēma Zelta globusu kā labākais režisors, un uz viņa balvu plauktiņa jau kopš septembra gozējas arī cildenais Zelta lauva - Venēcijas kinofestivāla balva labākajai filmai.

Par Giljermo del Toro tad arī šoreiz parunājam: gan ieklausāmies viņa teiktajā, gan ielūkojamies viņa filmas pasaulē, kur vissvarīgākā loma piešķirta dažādiem nezvēriem, mīļi sauktiem arī par radījumiem.

 
Kā saka pats režisors, “Ūdens forma” ir pasaka pieaugušajiem. Filmas darbība norisinās 1962. gadā - aukstā kara laikā ASV, slēgtā valdības laboratorijā, kur apkopēja Elaiza nejauši atklāj neparastu būtni - superslepena eksperimenta objektu. Arī pati Elaiza ir neparasta - viņa ar pasauli sazinās tikai zīmju valodā, un uz kakla slēpj dīvainas rētas - tādus kā skrāpējumus, kā švīkas. Giljermo ir apbrīnojami ticis galā ar īpaši sarežģītu uzdevumu - abi viņa filmas galvenie varoņi filmas gaitā neizrunā ne vārda, bet tas nenieka nenodara pāri notikumu attīstībai, kas te pārsteidzoši, te komiski vai pat traģiski savērpjas ap sievietes un neizsakāmi krāšņās, mistiskās ūdens radības mīlas stāstam.
 
 

Giljermo del Toro ir īpašas attiecības ar nezvēru filmām. Par to viņš stāsta sarunā ar Džimiju Kimmelu: "Tas sākās, kad man bija seši gadi. Katru svētdienu mēs gājām uz baznīcu, bet pēc tam skatījāmies kino.

Sešu gadu vecumā noskatījos filmu "Melnās lagūnas nezvērs". Biju pārliecināts, ka filma beigsies labi, ka nezvēram viss būs labi, bet viņi to beigās nogalina. Un es teicu, ka to izlabošu. Bija jāpaiet 46 gadiem, līdz es to paveicu!

Šī filma man patīk vislabāk no visām, ko jebkad esmu uzņēmis. Manuprāt, tā ir pati labākā. To bija sarežģīti filmēt. Un tad tā piedzīvoja pirmizrādi Venēcijas filmu festivālā, ieguva galveno balvu, un es raudāju kā tāda Miss Pasaule, izņemot to, ka man ir citi apkārtmēri - 200 - 200 - 200."
 
Del Toro ir pārliecināts, ka jau no pirmā seansa pirmās minūtes kinozālē pēc publikas noskaņojuma var saprast filmas likteni. Vai nu tā ir izdevusies, vai nē. Turklāt viņš arī uzsver: "Veiksme un neveiksme dzīvo blakus durvīs, un uz viņu namdurvīm nav plāksnītes ar vārdu”.