Šoreiz būvējam laika tiltus uz divām kinematogrāfiskām salām - Fori Zviedrijā un Kihnu Igaunijā, no kurām vienai ir īpaša saistība ar Latvijas vienaudzi Ingmaru Bergmanu, savukārt otrai - ar Baltijas poētiskā kino meistaru Marku Sosāru.

Runājam par pamatiedzīvotāju kino, kā arī atskatāmies uz nule kā noslēgto, jau septiņdesmit piekto Venēcijas kino festivālu.

Bergmana simtgade

1918. gada 14. jūlijā Upsalā, Zviedrijā pasaulē nāca Ziemeļeiropas dižākais kino autors - Ingmars Bergmans. Par godu režisora simtgadei Zviedrijas institūts īsteno plašu pasākumu programmu visā pasaulē, sākot no filmu skatēm un beidzot ar ceļojošu izstādi, kura oktobrī, Rīgas Starptautiskā kino festivāla ietvaros, būs apskatāma arī Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace.

Mākslinieku rezidence mazajās Hammaršas piejūras mājiņās, Bergmana dzīvojamā māja ar plašo bibliotēku un skrupulozi saglabāto, pēc režisora stingriem norādījumiem veidoto interjeru, Bergmana kultūras centrs un izstāžu zāle bijušajā skolas ēkā,
kinoteātris pavisam necilā būvē, kas neatšķiras no zvejnieku dzīvojamām ēkām - Fore ir kluss dārgakmens, kuru vislabāk doties izpētīt uzreiz pēc vasaras saulgriežiem, ikgadējās Bergmana nedēļas ietvaros.

Bergmans ir uzņēmis pat vairākas filmas Forē: “Mīklaini kā spogulī” (1961), “Persona”(1966), “Kauns”(1968), "Annas kaislība”(1969), “Laulības dzīves ainas” (1973)), to veidošanas laikā nodibinot ciešu draudzību ar vietējiem saliniekiem, zvejniekiem. 

Tapa arī divas dokumentālās filmas - “Fores dokuments” (1969), un “Fores dokuments 1979”, kam pateicoties, Fore ieguva vispārēju atpazīstamību, un jau Bergmana dzīves laikā arī zināmu ekskluzivitāti. Tagad, pēc viņa nāves Fore kļuvusi par teju svētceļojumu galamērķi Bergmana faniem.

Bergmana simtgadi svinot, šķiet būtiski atskatīties uz mirkli, kad vēl tikai veidojās viņa personība, jo tieši par savu bērnību, sarežģītu, pretrunīgu emociju plosītu, Bergmans runā bieži - gan autobiogrāfijā, kur nereti patiesi fakti piedzīvojuši krāšņas kinematogrāfiskas transformācijas sižeta dinamikai par labu, gan savās filmās.

Laika tilti

Atgriežoties mūsdienās, jāpiemin nupat Rīgā notikusī Audrjusa Stoņa un Kristīnes Briedes filmas “Laika tilti” pirmizrāde. Par topošo filmu runājām jau pavasarī, kad "Piejūras klimata" studijā viesojās filmas producents Uldis Cekulis.

Uz pirmizrādi Rīgā bija ieradušies arī filmas varoņi - Baltijas poētiskā dokumentālā kino meistari: Ivars Seleckis, kura jaunākā filma “Turpinājums” ir šī gada Latvijas pieteikums Oskara balvai, kā arī igauņu režisori Andress Sēts un Marks Sosārs.

Viens no filmas režisoriem, Audrjus Stonis par filmas varoņiem saka tā: “Savos darbos viņi apgalvoja, ka kino spēj uzveikt nāvi. Ka viss, kas tiek fiksēts dokumentālajā filmā, tiks saglabāts mūžīgi. Viņi man iemācīja būvēt tiltus no pagātnes uz nākotni.”

Tomēr Marks Sosārs “Laika tiltos” runā par pasaules laicīgumu kā neizbēgamību...

Pamatiedzīvotāju kino

Tieši šobrīd pamatiedzīvotāju kino ir ieguvis vērā ņemamu aktualitāti, tomēr kopš Roberta Flaijertija 1922. gadā uzņemtās "Nanuka no ziemeļiem” pamatiedzīvotāju kino tomēr piedzīvojis kardinālas izmaiņas.

Mazo un ne tik mazo tautu pārstāvji vairs nav tikai eksotisks kino materiāls. Sāmi - tepat Ziemeļeiropā, inuīti - Kanādā, Amerikas pamatiedzīvotāji un aborigēni Austrālijā paši veido kino, gūstot nozīmīgu starptautisku ievērību.

Viens no starptautiski atpazīstamākajiem indigenous jeb pamatiedzīvotāju režisoriem ir austrālis Vorviks Torntons, kurš ievērību guva jau 2009. gadā ar filmu “Samsons un Delila”, kurai viņš bija gan režisors, gan scenārija autors, gan operators - tā saņēma arī balvu par labāko opeatora darbu Kannu kino festivālā.  Savukārt viņa jaunākais darbs, ko šoruden varēsim redzēt arī Rīgā, “Jaukā zeme”, saņēma žūrijas balvu 2017. gada Venēcijas kino festivālā. 

Venēcija

Arī šī gada Venēcijas kino festivāls nupat kā noslēdzies, galveno balvu pieškirot Alfonsa Kuarona melnbaltajai drāmai “Roma”, kas balstīta režisora atmiņās par bērnību Mehiko 70. gados, par labāko aktierdarbu apbalvojot Villemu Defo par gleznotāja Vincenta Van Goga atveidojumu Džuliana Šnābela filmā “Pie mūžības vārtiem”, kā arī  Olīviju Kolmani Jorga Lantimosa filmā “Favorīte”.
Pie Venēcijas kino festivāla filmām vēl atgriezīsimies kādā no turpmākajiem raidījumiem.