Tikko notikusi pirmizrāde vēl vienai jaunai latviešu filmai – mūsu dokumentālā kino klasiķa Ivara Selecka filmai "Turpinājums", kas tapusi Simtgades filmu programmā un no šodienas gaida savus skatītājus kinoteātros.

Daži saka, ka šī ir Meistara 32. filma, bet viņš bezrūpīgi attrauc, ka savas filmas jau vairs neskaitot…

Filma “Turpinājums” gada laikā izseko 5 bērniem – filmas sākumā viņi sāk savas skolas gaitas pirmajā klasē, filmas beigās – saņem liecības un ir kļuvuši par vienu gadu vecāki. "Turpinājums" ir skaists, labs un kvalitatīvi izveidots kino. Aiz ārēji vienkāršā, skaidri un eleganti izstāstītā un emocionālā kino stāsta slēpjas ļoti ilgs, rūpīgi saplānots un sagatavots darbs. Tas ir stāsts ne tikai par viņiem pieciem – par Aneti, Zani, Anastasiju, Gļebu un Kārli – bet par to, kāda šobrīd ir mūsu Latvija.

Filmas varone Anastasija

Filmas veidotājiem – studijai Mistrus Media ir iecere, ka ik pēc 5 vai 7 gadiem autori atgriezīsies pie saviem mazajiem varoņiem un filmēs “Turpinājuma” turpinājumu.

Idejas dzimšana

Filmas producents  Gints Grūbe atzīst, ka ideja filmēt vairākus Latvijas bērnus ilgākā laika posmā radusies, noskatoties vācu režisora Vinfrīda Junges filmu "Golcovas bērni".

Tas ir dokumentāls darbs, kas tapis laika posmā no 1961. līdz 2007. gadam. 16 sērijās Junge izsekojis vienas klases 18 skolēniem, viņu likteņiem un caur tiem – pārmaiņām Vācijā un Eiropā, Berlīnes mūra nojaukšanu un Vācijas atkalapvienošanos ieskaitot.

Veidot filmas, kurās daudzu gadu garumā vai turpinājumos tiek sekots vieniem un tiem pašiem varoņiem, ir nopietns izaicinājums galvenokārt jau producēšanas un finansēšanas aspektu dēļ, bet – tādas nav retums, un rezultāts parasti ir ieguldīto pūļu un laika vērts – arī tāpēc, ka izdodas filmas lentā notvert dimensiju, kura kino, īpaši spēles kino, nereti iztrūkst – laiku.

Kā vienu no spēcīgākajiem “ilgspēlējošiem projektiem” bez jau pieminētajiem “Golcovas bērniem” jāmin Ričarda Linkleitera Belrlīnes festivāla "Sudraba lāci" saņēmušais darbs “Boyhood” jeb “Zēna gadi” - spēlfilma, kas filmēta 12 gadus, un filmas galvenais varonis skatītāju acu priekšā vārda tiešā nozīmē izaug no zēna par jaunekli, bet viņa vecāki, kurus spēlē Patrīcija Arkete un Ītans Hauks, tieši tāpat mūsu acu priekšā noveco…

Arī Latvijas kino vēsturē ir atrodamas filmas turpinājumos – lai atceramies "Vai viegli būt jaunam" triloģiju ik pēc 10 gadiem, ik desmitgadē saīsinot filmas nosaukumu: "Vai viegli būt" un "Vai viegli", un tā paša Ivara Selecka divus filmas "Šķērsiela" turpinājumus. Tagad tapis "Turpinājums", kuram jau iecerēts turpinājums.

Stāsts par normāliem cilvēkiem

“Ceram, ka filmas bērni būs paaudze, kas savas dzīves varētu nodzīvot vienā politiskā iekārtā. Ja paanalizējam mūsu vecāku paaudzi, tad neviens nav nodzīvojis visu dzīvi vienā politiskajā valstī. Jo vienmēr dažādi okupācijas režīmi ir mainījuši likteņus. Ja  mūsu bērni nodzīvos “garlaicīgā” un pārtikušā valstī Latvija, tas būs filmas labākais attīstības scenārijs no dzīves viedokļa," par filmas idejas formēšanos stāsta studijas Mistrus Media producents Gints Grūbe.

Ivars Seleckis un mazā Anete

Viņš arī atklāj, ka sākumā filmas ideja bija plašāka: "Filmā daudz vairāk parādījās bērnu vecāki, tad parādījās skolotāji, līdz kādā brīdī es sapratu, ka bērni ir pašpietiekami. Spēlfilmās bērni parasti ir slikti aktieri, bet filmas materiālā bērni ir ļoti īsti, neko nespēlē. 

Vecāki grib, lai bērni spēlē kādas sociālas lomas, un arī skolotāji grib to pašu - lai viņi spēlē sociālas lomas. Mēs vienkārši trāpījām tādā periodā, kurā viņi vēl nemāk spēlēt. Redzēs, kas būs pēc 10 gadiem. Mums gribējās uztaisīt filmu par normāliem cilvēkiem.

Man ir apnikuši marginālie cilvēkstāsti par dīvaiņiem, ko tagad katrs students taisa, domādams, ka dokumentālajam kino ir jābūt tādam.”

Neviena tukša kadra

Jā, filmā “Turpinājums” nav nekā skandaloza, nekā šokējoša, bet filmas veidotāji pratuši šo normālo cilvēku normālās dzīves – notikumus un rituālus, kurus izdzīvojis katrs no mums, pacelt citā, augstāka vispārinājuma līmenī, un reizē izvairīties no patētikas, palikt silta un intīma vēstījuma rāmjos. Tur liels nopelns arī operatoru darbam.

Filma ir ne tikai skaista – filmā nav neviena tukša kadra, kurš ielikts tāpat vien, lai savienotu montāžas vietas vai  aizpildītu ekrāna laiku. Katrs filmā iemontētais kadrs ir piepildīts, katrs ar savu uzdevumu un emociju.

Viss būtiskais filmā tiek pateikts caur vizualitāti, nevis vārdiem, un tā ir īsta kino pazīme.

Lai fiksētu bērnus nozīmīgajos pietrpunktos – pirmā un pēdējā skolas dienā, strādāja liela operatoru grupa, katram tika detalizēti saplānoti uzdevumi. Filmas galvenais operators ir Valdis Celmiņš, un filmas producenti ar gudru ziņu vienā grupā apvienoja paaudzes – vecmeistaru Selecki un vienu no spēcīgākajiem jaunās paaudzes operatoriem.

“Ivars ir ļoti, ļoti mērķtiecīgs, zināmā mērā - pat spītīgs. Viņš ar daudzām un dažādām metodēm iet savā virzienā," uzsver Valdis Celmiņš.

"Un pavisam noteikti pamazām es no viņa iemācījos to, kas ir viņa filmu lielā vērtība – lietas nesarežģīt, un parādīt tās brīdī, kad tās ir tā vērtas, lai parādītu, turklāt parādītu vienkārši. Tā man šķiet lielākā vērtība. Ceru, ka tas arī būs redzams uz ekrāna."

Aktieru izvēle

Ļoti interesants  ir arī stāsts, kā tika atlasīti filmas 5 varoņi. To meklēšana sākās jau 2015. gada pavasarī, filmēšanas grupa braukāja pa Latviju, lūkojoties pēc bērniem, kuri 2016. gada 1. septembrī uzsāks skolas gaitas.

Varoņu atlasei tika piesaistīta sociālantropoloģe Dace Dzenovska, jo ar bērnu starpniecību vajadzēja aptvert visu Latvijas dažādo spektru – filmā ir lauku bērni un pilsētas bērni, ir krievi un latvieši, viņi ir no dažādiem reģioniem, no dažādām ģimenēm, arī tādām, kur vecāki strādā ārzemēs. 

Diskusijas par varoņu atlases kritērijiem bijušas ļoti sparīgas, un ne visi bērni, kur filmēti, ir arī filmas gala versijā. Par bērnu meklēšanas procesu stāsta filmas producente Antra Gaile: "Filmai piesaistījām sociālantropoloģi Daci Dzenovsku, kura mums palīdzēja definēt kritērijus, pēc kuriem izvēlēties bērnus, izdomāja tēmas, ko runāt ar mazajiem, iezīmēt telpu, nošķīrumu starp laukiem, pilsētu, reģioniem.

Bija svarīgi iezīmēt bērnu izpratni par to, kur viņi dzīvo, kas viņiem ir Latvija. Daži pazina ārzemes, jo viņu sociālajā vidē cilvēki bija braukuši uz Angliju strādāt, emigrējuši, citiem bija pieredze atvaļinājums Itālijā, bet lauku bērni viņi pat nebija bijuši Rīgā.

Bija svarīgi mūsdienu Latvijas raksturlielumi, ko mēs gribētu parādīt - mazās lauku skolas, mazās klases; lielpilsētu lielās klases, tas, ka Latvijā dzīvo blakus divas nacionālās kopienas - latviešu un krievu. Gribējām, lai mums ir krievvalodīgi bērni filmā, nekādā gadījumā nevēlējāmies no tā izvairīties. 

Līdz ar to arī diskusijas, kā izvēlamies varoņus, bija ļoti spraigas.

Dace Dzenovska ar savu skatu no malas mēģināja mūs virzīt objektīvā skatījumā uz Latviju."

Režisora viedoklis

Preses konferencē, kas notiek dažas dienas pirms pirmizrādes, mūsu kino grands Ivars Seleckis izskatās relaksēts un gandarīts, ne miņas no pirmizrādes stresa, trīs gadu darba spriedzes noguruma un tikko izslimotā plaušu karsoņa. Rūdīts profesionālis.

Pat uz žurnālistu identisko jautājumu – sakiet, Meistar, vai bija grūti/atšķirīgi strādāt ar bērniem? – viņš sagatavojis dažādus atbilžu variantus. "Piejūras klimatam" tika šāds: "Tiklīdz sapratām, ka viņi ir tādi paši pieaugušie, tika ļoti mazi, atšķirība samazinājās.

Atšķīrās viņu risinājumi dažādās situācijās, jo viņiem nav mūsu pieredzes.

Viņu dzīve ir tikpat sarežģīta kā mūsējā – no viņu skata punkta. Tā ir paaudze, kas jau formējas. Mazām meitenēm patīk aprunāt vīra izvēli. Tā ir tāda pati pilnvērtīga sabiedrība, tikai mazāka.”

Ivaram Seleckis savulaik filmā “Apcirkņi” pirmajam izdevies nofilmēt dzērvju deju. Dzērves kliedz arī filmā “Turpinājums”. To var uztvert kā sagadīšanos, es to uztveru kā skaistu metaforu. Kā turpinājumu.

Par saviem filmas bērniem režisors saka – viņiem priekšā ir ļoti interesanta un sarežģīta dzīve. Mums, kino skatītājiem – laba un aizkustinoša filma.