Sākam pamazām iesildīties balvu sezonai, un šajā raidījumā fokusējamies uz franču kino klasiķes Anjēzes Vardas brīnišķīgo runu, saņemot Amerikas Kinoakadēmijas ģildes Goda balvu un uzdejojot ar Andželīnu Džoliju.

Sākoties decembrim, mūsu mainīgais Baltijas piejūras klimats ir atnesis ziemeļu vēju, slapju sniegu un agru tumsu. Izbaudīsim to, jo filmu skatīšanai un domāšanai par tām tas ir pateicīgs laiks.

Turklāt vēl arī tuvojas gada beigas, un tas izsenis nozīmē to, ka tūliņ, tūliņ sāksies dažādu kultūras jomu balvu pasniegšanas ceremoniju laiks, kas tradicionāli ilgst līdz nākamā gada martam. Par kino jomas balvām runājat – Latvijas nacionālais filmu festivāls “Lielais Kristaps” ir noslēdzies, pēc sevis atstājot prāvu latviešu filmu birumu tīri labi apmeklētās kinozālēs, kas, patiesību sakot, varbūt arī ir labākais apbalvojums filmu veidotājiem.

Nākamā kino balvu ceremonija gaidāma Berlīnē – European Film Awards jeb Eiropas Kinoakadēmijas balvas tiks pasniegtas jau 9.decembrī.

Varbūt atceraties, ka 2014. gadā, kad Eiropas kultūras galvaspilsēta bija Rīga, Eiropas Kinoakadēmijas statuetes tika pasniegtas uz mūsu Baltā nama skatuves? Un balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā saņēma franču kino leģenda – režisore Anjēze Varda. Lūk, uz viņu šajā "Piejūras klimata" laidienā, kā mēdz teikt, fokusējamies.

Pavisam nesen, novembra sākumā, Amerikas Kinoakadēmijas ģilde svinīgās vakariņās pasniedza savas īpašās goda balvas un atzinības.

Goda balva, kas tiek pasniegta par izcilību visa mūža garumā un spilgtu ieguldījumu kino mākslā, šogad nonāk Anjēzes Varda rokās, un, izskatās, ka  franču kino granddāma pamanījās apburt Holivudas akadēmiķus ne tikai ar savu kino mākslu, bet arī šarmanto un dzīvesgudro pateicības runu, un to šajā pārraidē klausāmies un izbaudām arī mēs.

Bet vispirms – Anjēzes Vardas balvu ar runām pieteica divas mūsdienu Holivudas kino dīvas – Džesika Častina un Andželīna Džoliija, kura emocionālā uzrunā pateicās savai franču kolēģei. Un, patiesību sakot, arī ļoti precīzi un būtiski iepazīstina mūs ar Anjēzi Vardu.

Andželīnas Džolijas uzruna

"Būt māksliniekam nozīmē būt aizdomīgam pret “birkām”, piedodiet. Un seko viena no visvairāk lietotajām – viņa tika nodēvēta par franču kino jaunā viļņa vecmāmiņu – kad viņai bija 30 gadu. Tagad viņai vajadzēt pabolīt acis – un es pieļauju, ka tieši to viņa arī šobrīd dara. Savas režisores karjeras laikā viņa skatītājam ir rādījusi ikdienas dzīves skaistumu un diženumu. Ne episkas lielformāta gleznas ar kauju ainām, bet mūsu laikabiedru pašcieņu un varonību.

Viņas filmās ir cīņas, atmiņas un vērtība. Viņai nekad neienāktu prātā sev piedēvēt īpašu statusu – bet mēs šodien godinām viņu, jo pienākas viņai īpašs statuss.

Savu pirmo filmu viņa uzņēma 1954.gadā, pirms 63 gadiem, kad kino vēl bija jauna māksla. Viņai bija 25 gadi, nekādas kino izglītības, viņa nekad nebija ne uzrakstījusi, ne  lasījusi kādu scenāriju. Viņa bija nolēmusi uzņemt tikai vienu filmu. Un lūk, te nu viņa ir šodien – joprojām pioniere, joprojām uzņem brīnišķīgas filmas, ar tādu pat dziļumu un oriģinalitāti, kā toreiz, kad pirmo reizi paņēma rokās kinokameru.

Sieviete–režisore. Vēl viena “birka”, kurai viņa pretotos. Jo pirmām kārtām viņa, protams, ir māksliniece, radoša persona, gaišs prāts un meklējošs gars. Viņa neveido filmas, kādas neviena sieviete nav veidojusi. Viņa veido tādas filmas, kādas neviens nav veidojis.

Taču taisnība ir arī tā, ka savā laikā viņa bija viena no retajām režisorēm sievietēm pasaulē. Un mēs visi zinām, ko tas nozīmē – strādāt zonā, kur tev nav kam sekot. Pārvarēt skepsi, aizspriedumus, satikties ar visām strādājošas mātes problēmām…vienuvārdusakot, ar visām šim līdztiesības lietām, par brīvību būt māksliniecei un darīt savu darbu, par kuru sievietes mākslinieces ir cīnījušās un cīnās, un par kurām viņa, iespējams, nekad nav sapņojusi.

Džesiku un Andželīnu pati Anjēze Varda savā runā, labdabīgi pajokojot, mirkli vēlāk nodēvēs par saviem “feministiskajiem sargeņģeļiem” – skaists un ietilpīgs apzīmējums, ko mierīgi varētu izmantot sieviešu "standupiem".

Un lūk, 89 gadus vecā režisore kāpa  uz skatuves, savā pateicības runā demonstrējot izcilu humora izjūtu, dzīvesgudrību un to, ko Milans Kundera dēvēja par “esības nepanesamo vieglumu”.

Anjēzes Vardas uzruna

"Esmu nedaudz samulsusi un ļoti priecīga dzirdēt visu šos skaistos vārdus par sevi.  Tas ir patīkami, man jāatzīst. Un to visu es dzirdu Oskarzemes vidū! Esmu ļoti pateicīga visām četrām jaunajām, gudrajām, inteliģentajām sievietēm, kuras šodien izteicās par mani. Bet man ir arī jautājums – vai šajā zālē patiešām nav neviena vīrieša, kurš būtu gribējis izteikties par mani?!"

Savā pateicības runā Varda uzsvēra, ka Kinoakadēmijas ģildes apbalvojumu uztver ne tikai kā atzinību savam dzīves darbam vairāk nekā 60 gadu garumā, bet arī visam franču kinematogrāfam, pateicās gan Kannu festivāla direktoram – lai gan tieši šajā festivālā neviena viņas filma nav apbalvota līdz pat 2010 gadam; viņa pateicās arī Francijas kino institūciju amatpersonām kino, īpaši uzsverot viņu ieguldījumu nacionālā kino un jauno režisoru atbalstīšanā – un tas starp citu, ir nopietni, mēs pat iedomāties nevaram, cik nopietni – Francijas Kino likums ir atsevišķa tēma, tas ir apjomīgs dokuments, kurā ļoti detalizēti atrunāta arī nacionālā kino prioritēšana un aizsardzība tās pašas Holivudas, kura šobrīd novērtē franču nacionālā kino dārgumu.

Anjēze Varda jaunībā

Viņa pateicās arī saviem bērniem, kas arī ir saistīti ar kino nozari, un diviem mazbērniem, kurus mīlīgi koķeti nodēvēja par “diviem ķirsīšiem uz tortes”.

"Un kā gan es varētu aizmirst pieminēt Žaku Demī, manu mīļo Žaku, kurš bija šeit 1965. gadā, nominēts par filmu “Šerbūras lietussargi”?"

Īpaši aizkustinoši izskanēja Anjēzes Vardas pateicības vārdi vīram, režisoram Žakam Demī, kurš pirms gandrīz 30 gadiem mira no AIDS. Žakam Demī, viņa dzīvei, daiļradei un abu piepildītajām, taču ne vienkāršajām attiecībām Anjēze Varda veltījusi dokumentālo filmu "Žaks no Nantes”.

Anjēze Varda atgādināja arī, ka Demī slavenākā filma “Šerbūras lietussargi” ar jauniņo Katrīnu Denēvu galvenajā lomā 1965. gadā bija nominēta 5 Oskariem, tostarp par Mišela Legrāna filmai komponēto mūziku.

"Atļaušos teikt, ka esmu mīlēta un novērtēta, jo centos strādāt tā, lai nokļūtu pie kino būtības. Katrai  savai filmai es meklēju citu struktūru – pirmajā filmā “Le Point Court” – dubultais vēstījums. “Kleo no 5– 7”  – darbība reālajā laikā. “Vagabond” jeb “Klaidone “ – 13 saistītas un nesaistītas kāda ceļojuma epizodes. “Džeina B” – kā portrets, kurā katra epizode ir puzle ar iztrūkstošiem gabaliņiem. Esmu veidojusi filmas gan ar aktieriem, gan neaktieriem, līdz atgriezusies pie pieticības skolas – dokumentālā kino. – kā “Vārpu lasītāji un es”.

Bet man ir jāatzīst, ka man bijis grūti piesaistīt finansējumu filmām. Mans filmas nekad nav pelnījušas, es neesmu banku spējīga, tomēr esmu saņēmusi daudzas balvas, un tas ir vairāk nekā nekas.

Un tagad arī tādas balvas kā goda, pagodinājuma, atzinības balvas – piemēram, Kannu Zelta Palmas zaru. (..) Kļūstot vecākai, var zaudēt vēlmi un vajadzību strādāt un radīt (īpaši vēl saņemot balvas par mūža ieguldījumu)... Bet šeit, Kino Mekā Holivudā, esmu saņēmusi labāko no balvām – Ģildes biedru apbalvojumu.

Man vēl kaut kas jāpasaka…kādu dienu es pamodos nakts vidū no domām par savu runu. Un es kļuvu nervoza, svaidījos pa gultu, līdz piepeši nezināmu iemeslu dēļ es sāku vairs nejust savu ķermeņa svaru uz gultas matrača, man likās, ka es dejoju. Šovakar man ir līdzīga sajūta. Šis ir svarīgs pasākums, organizēts, lai godinātu laureātus, pilna zāle ar kino spīdekļiem, te stāvēja divas zvaigznes, Andželīna un Džesika kā mani feministiskie sargeņģeļi, liels pasākums, svarīgs un nozīmīgs.

Bet starp svarīgumu un vieglumu es izvēlos vieglumu.

Un es jūtu, ka šovakar es vēlos dejot – dejot  Kino deju!"

Un šajā brīdī godājamā franču kino klasiķe pameta runu teikšanas pulti, iznāca skatuves proscēnijā un, izpletusi savu puķaino plecu lakatu kā spārnus, laidās dejā. Un daiļā dīva Andželīna Džolija, tērpusies bēšā dizainera tērpā ar mirguļošiem zelta un sudraba izšuvumiem, viņai piebiedrojās! Un bija cienījama un līdzvērtīga partnere!

Abu dāmu Kino deja ir populārs Yotube klikšķu video, to noteikti varat uzmeklēt pēc atslēgas vārdiem “Andželina Džolija dejo ar Vardu”;  bet pēc tam noklausīties gan Anjēzes Vardas, gan Andželinas Džolijas un Džesikas Čatinas runas pilnā garumā – tajās ir daudz vielas pārdomām gan par kino profesiju, gan feminisma jeb sievietes profesionālās dzīves aspektiem; gan gluži vienkārši – vērtīga kino vēstures faktoloģija. Un galu galā – tās gluži vienkārši ir skaistas, tāds gaumīgs mācību video kā jēgpilni aizpildīt tās minūtes, kurās tev uz skatuves dots liels mikrofons, tēlaini izsakoties.

Raidījuma noslēgumā vēl divas svarīgas lietas. Pirmā: vairākas kino akadēmijai nominētās filmas šobrīd ir skatāmas Rīgā – piemēram, zviedra Rubena Ostlunda “Kvadrāts”, filma, kura mūsdienīgi, asprātīgi un smalki runā par “mūsu laikabiedru – krīzes skarto eiropieti”, teiksim tā. Un arī Aleksandra Zvjaginceva skaudrā un spēcīgā lenta “Nemīlestība”. Bet no 1. decembra Splendid Palace austriešu izcilā režisora, kuram savukārt pieder filma ar nosaukumu “Mīlestība” – Mihaela Hānekes jaunākā filma “Laimīgas beigas”, kuras zvaigznes Izabella Ipēra un Žans Luijs Trentiņjans nominēti Eiropas Kinoakadēmijas balvām.

Otrā svarīgā ziņa – balvas pasniegšana notiks 9. decembrī, un tā tiek strīmota European Film Awards mājas lapā. Lūdzu skatieties, varbūt mums būs par ko parunāt.

Bet tikmēr jau arī Sonora būs atgriezusies no Tallinas Melno nakšu kino festivāla un apbērs mūs ar karstām Igauņzemes kino aktualitātēm, un tad jau būs klāt Ziemassvētki, un pavisam drīz - arī Oskari…Stop! Te arī atvadīsimies.

Pārraides tapšanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.