Atskatāmies uz neseno 68. Berlīnes starptautisko kino festivālu un tajā apbalvotajām filmām, kā arī ieklausāmies kino zinātnieces Elīnas Reiteres komentārā par lēnā kino fenomenu un tā nozīmīgākajiem režisoriem.

Lai radītu iespaidu par festivāla  apjomu - daži skaitļi. 11 dienu laikā uz turpat vai 400 Berlināles programmā iekļautajām filmām tika nopirkti aptuveni 330 000 biļešu, turklāt festivālu apmeklēja arī vairāk kā 21 000 kino profesionāļu no 130 valstīm, no tiem 250 viesi pārstāvēja programmas filmas un tikās ar skatītājiem. 30 gadu jubileju šogad svinēja Berlināles ietvaros notiekošais Eiropas filmu tirgus, ar 534 dažādu kino studiju, institūtu un izplatītāju stendiem.

Visu šo kino neprātu atklāja amerikāņu kino režisora Vesa Andersona animācija “Suņu sala”, kur raibā, uz kādas Japānas salas dzīvojošā suņu kolektīva lomas ierunājis zvaigžņots aktieru sastāvs: Bils Murejs, Edvards Nortons, Džefs Goldblūms, Līvs Šrēbers, Grēta Gērviga, Skārleta Johansone, Tilda Svintone un citi.

Vienu no šīm balsīm klausāmies fragmentā no festivāla apbalvošanas ceremonijas, kad uz skatuves pēc Vesam Andersonam piešķirtās balvas - Sudraba lāča - par labāko režiju kāpa Bils Murejs...

Bez Vesa Andersona “Suņu salas” par kritiķu favorīti bija kļuvusi arī krievu režisora Alekseja Germana jaunākā filma "Dovlatovs", kas saņēma balvu par labāko mākslinieka un kostīmu mākslinieka darbu. Pieverot acis uz dažādām vēsturiskām neprecizitātēm un īstenības piemērošanu skaista stāsta labā, “Dovlatovs” ir šarmantākā no tām šī gada Berlīnes filmām, kas mazliet romantizēti atskatās uz divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem.

Protams, ne visas Berlīnes filmas slīgst nostaļģijā.  Zelta lāci saņēma rumāņu režisores Adinjas Pintilijes dokumentālā drāma Touch me not, drosmīgs un atklāts pētījums par cilvēkiem, kuriem viņu seksualitāte un intimitāte ir izaicinājums, tāpat kā šī filma būs izaicinājums skatītājiem.

Touch me not komanda, saņemot balvu, pateicās žūrijai par lēmumu, uzsverot, cik būtiska mūsdienās ir kaut arī retā, tomār iespēja eksperimentēt, un veidot savādāku kino.

Pie savādāka kino droši pieskaitāma arī vācu režisora Filipa Grēninga 173 minūšu garā, satricinošā un vienlaikus izteikti poētiskā kino eseja “Manu brāli sauc Roberts un viņš ir stulbenis”, kuras scenāriju Grēnings veidojis kopā ar šveiciešu aktrisi Sabīni Timoteo, ko iepazinām kā galvenās lomas atveidotāju Viestura Kairiša filmā “Melānijas hronika”.

Filma “Manu brāli sauc Roberts un viņš ir stulbenis” ir režisora jaunākā filma, un te mūzikai ir izšķiroša, pat traģēdijas priekšvēstneša loma. Filmas galvenā varone, gaišmataina meitene ar eņģeļa skatienu, nešķiras no sava pleijera, kurā skan Serža Gensbūra 1963. gadā sarakstītais hits La Javanaise. Interesanti, ka šogad šo šansonu dzirdam jau otrajā filmā (pirmā bija Giljermo del Toro “Ūdens forma”)...

Lai gan 173 minūtes nerūdītam kinoskatītājam var šķist ekstrēms filmas garums, režisors Lavs Diazs Berlīnes kinoskatītājus lutināja ar vēl neparastāku kino pieredzi - četru stundu garu melnbaltu eposu, no režisora puses dēvētu arī par filipīniešu rokoperu - "Velna gadalaiks". Tas ir melnbaltā estētikā veidots, eksotisks un neparasts kino piedzīvojums, kurš netieši aktualizē arī diskusiju par kino attīstības virzieniem, kā arī mudina pārskatīt kino skatīšanās paradumus mūsdienās. Viņa filmas - sešu, astoņu, deviņu stundu garas,  tiek izrādītas kino festivālos, un iegūst arī balvas. Pērn viņa 8 stundu garā A Lullaby to the Sorrowful Mystery Berlīnē saņēma Alfrēda Bauera balvu kā filma, kas paver jaunas perspektīvas.

Kino zinātniece Elīna Reitere par Lavu Diazu un lēno kino

"Lavs Diazs ir filipīniešu kinorežisors, viens no šobrīd kino kritiķu vidē vishaipotākajiem režisoriem, jo viņam ir ļoti īpašs rokraksts," stāsta Elīna. "Līdzko kāds piemin viņa vārdu un runā par viņa filmām, uzreiz min arī viņa filmu garumu. Tās ir filmas, kas ilgst, piemēram, astoņas stundas.

Šogad bija vien tāda "īsfilma" - tikai četras stundas gara...

Taču garums, protams, vienlaikus stāsta par filmas būtisko vēstījumu - tās ir filmas, kuras vērojot, skatītājam jābūt pacietīgam.

Režisora veikums pieder tā sauktajam lēnajam kino, ko ievērojamais angļu kinožurnāls Sight and Sound, runājot par pirmo 21. gadsimta kino desmitgadi, nodēvēja par vissvarīgāko mūsdienu kino tendenci.

Filmās, kur stāstījums attīstās lēnām, parasti tiek izmantoti gari statiski plāni; tajās nav filmai ierasto varoņu, ar kuriem skatītājs varētu identificēties. Šai sakarībā tiek minēti ļoti daudzi režisori, kuri strādā atšķirīgi - tur ir gan Bela Tars, gan Lavs Diazs, tas pats Freds Kelemans, kurš uzņēmis arī vienu filmu Rīgā ar Latvijas komandu. Ir arī Gass van Sants."

Ja mūsu skatītājiem būtu jāiesaka trīs lēnā kino filmas, lai rastos kaut neliela izpratne par to, kas ir šis lēnais kino, Elīna uzsver: "Varbūt sāksim ar skumjo - neticu, ka tā vienkārši, ieejot Rīgas kinoteātrī, mēs šādas filmas atradīsim afišās. Ja nu vienīgi kāds kinofestivāls var atvest šādu programmu. No zināmiem vārdiem tas būtu jau minētais Bela Tārs; man šķiet, "Turīnas zirgs" ir rādīts Rīgā. Taču drīzāk var runāt par tiem, kas ir lēnā kino priekšteči - Andreju Tarkovski, Mikelandželo Antonioni, Endiju Vorholu. Tas būtu virziens, kurā meklēt."

Pašai Elīnai vismīļākā šķiet Tsai Miņļaņa (Tsai Ming-liang) filma Good Bye Dragon Inn, ko latviski varētu tulkot kā “Atvadas no pūķu viesnīcas”,  kas ir filma par pēdējo seansu vienā kinoteātrī, kuru pēc tam arī aizslēdz.

Lūk, pazīstamā dāņu izcelsmes amerikāņu aktiera Vigo Mortensena sarakstītais skaņdarbs kādam skaistam lēnā kino notikumam - argentīniešu režisora Lisandro Alonso filmai Jauja. Šī filma ar Mortensenu titullomā 2014. gada Kannu kinofestivālā saņēma starptautiskās kinokritiķu asociācijas Fipresci balvu.