"Nupat pagājušās nedēļas beigās Rīgā atklātas pat kādas piecas ievērības vērtas izstādes. Šoreiz – par divām no tām. Galerijā "Māksla XO" skatāma gleznotājas Tatjanas Krivenkovas jaunāko darbu izstāde "vāji" un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā – Ievas Balodes multimediju izstāde "Neredzamie attēli". Abu lielisko izstāžu sakarā piedāvāšu jums arī ieskatu trīs, manuprāt, ļoti vērtīgās sarunās par konkrētajām izstādēm , un pie reizes par mākslu vispār. Nākot uz Radio, iedomājos, ka vispār jau abas izstādes varētu raksturot vienādi, proti, tās ir ļoti cilvēcīgas izstādes par cilvēcību. Nu un ko tas pateiktu? Neko. Bet abas autores tik ļoti atšķirīgā, rūpīgā veidā iedziļinājušās dažādos, bet kaut kādā ziņā arī ļoti tuvos tās izplūdušās cilvēcības aspektos. Pēc raidījuma tradīcijas sākumā mēģināšu jums piedāvāt tādu kā formālo analīzi, aicinot iztēloties, kas tur ir redzams," - tā šīsnedēļas "Pasāžas" tēmas piesaka Ieva Lejasmeijere. 

"Tatjanas Krivenkovas izstādē ir eļļas gleznas un krāsaino zīmuļu zīmējumi. Pirmajā, gaišajā zālē izstādīti portreti jeb dvēseles, otrajā, tumšajā – apokalipses. Un šeit man patiktu atzīmēt izstādes tādu kā konceptuālu aspektu, proti, tās nav nekādas ezotēras dvēseles, bet vienkārši cilvēki, atsaucoties uz krievu valodā lietoto duši par dzimtcilvēkiem, un apokalipses tāpat – apokalipse viens, apokalipse divi," stāsta Ieva un uz sarunu par Tatjanas gleznām aicina mākslas zinātnieci Anitu Vanagu. Viņa uzsver, ka Taņa sākusi kā akadēmiskā zīmējuma lietpratēja un 20 gadus atpakaļ tas bija absolūti perfekts portrets. 90. gados viņa pievērsusies abstrakcijai - notiek atgriešanās pie akadēmiskajām prasmēm, bet citā lēš savādāk, jo te redz sabiezinātu glezniecību ar mājienu uz reālismu. Portreti ir atpazīstami; tā ir viegla, gaisīga noskaņa glezniecībā, jūtos aizkustināta un pagodināta par savu portretu."

Izstādes atklāšanā Ieva Lejasmeijere satikusi gleznotāju Māri Upzaru, kurš arī savulaik gleznoja figurāli un tēlaini, bet nu jau ilgus gadus, ja tā var teikt, glezno krāsainas strīpas. Un vienas no viņa strīpām tikko Rudens izstādē ieguva labākās gleznas balvu. Bet šoreiz viņš stāsta par Tatjanu Krivenkovu.

Ievas Balodes izstādē ir fotogrāfijas… 8 mm filmas projekcija ar visu analogā filmu projektora stirkšķēšanu. "Ieva Balode nopietni iedziļinājusies ne vien izstādāmā materiāla materialitātes aspektos (atrastās vēsturiskās – uz stikla, pašas uzņēmumi – uz koka, tekstu izdrukas uz baltiem lakatiņiem utt.) – lielisks piemērs, kā strādāt ar atrasto dokumentālo jeb tā saukto vernakulāro fotogrāfiju. Esmu laimīga, ka šī stratēģija kļūst aizvien populārāka un aizvien vairāk mākslinieku tai pievēršas aizvien dažādā veidā. Skaļākais vārds mākslas vēsturē no šīs stratēģijas laikam ir Kristans Boltaņskis," - tā Ieva. "Izstāde ir par karu, par vardarbību, par cilvēcisko būtņu psihes un fizisko trauslumu. Un kaut kādā ziņā iedomājos, ka tā sasaucas ar romānu sēriju, kurā citas mākslas – literatūras līdzekļiem runā par to pašu visu."

Vēl arī mākslas zinātnieces Ievas Astahovskas komentārs.