Sveicināti!

Šai raidījumā mēģināšu izstāstīt, kas pašlaik redzams kim? laikmetīgās mākslas centrā, un sarunā ar mākslas kritiķi un kuratoru Valtu Miķelsonu mēģināsim puslīdz definēt kim? pārstāvētās mākslas specifiku. Vairāk un mazāk saprotamu un uzrunājošu, bet ne nejaušu, tieši ļoti mērķtiecīgu.

Meksikāņu mākslinieks Rodrigo Ernandess savu izstādi nosaucis "Ļodzīgākās no lietām". Nosaukumā ir atsauce uz Roberta Valsera 1956. gadā izdoto grāmatu "Mikrogrammas", bet divās telpās uz grīdas ir dažādu izmēru, dažādu neregulāru formu papīra masas objekti. Tie ir diezgan plāni un arī diezgan krāsaini. To formas mākslinieks paņēmis no anonīmiem bērnu zīmējumiem internetā. Vienā telpā uz sienām ir īstu bērnu īsti zīmējumi ar uzdevumu zīmēt abstrakti.

Rodrigo Ernandesa papjēmašē objekti kompozicionāli jauki iekārtoti ap smukajiem garenajiem betona pleķiem flīžu grīdā. Viena no tēmām, kas mākslinieku interesējusi šī darba sakarā, esot neskaidrība un tās reprezentācija. Nu tā, iedomājieties reprezentētu neskaidrību un ieklausieties, ko Jānis Taurens teicis par Roberta Valsera rakstības veidu, kas iespaidojis Rodrigo Ernandesu, proti:

"Jūti, ka kaut kas nav tā, kā vajag, šķiet, ka viņš neraksta tā, kā vajadzētu, un tad, ja noķer šo sajūtu, tā savaldzina."

Otru izstādi ar nosaukumu "Plāns un pludiņš" sarīkojusi somu māksliniece Maija Lūtonena. Viņa izstādījusi plānus, gaišus un precīzus aerogrāfa gleznojumus uz papīra. Anotācija tā arī sākas: „Jūs skatāties uz vienkāršotiem drēbju, materiālu, rakstu un šablonu gleznojumiem, kuriem ir kaut kas kopīgs ar plāniem un instrukcijām.” No šāda viedokļa, šī māksla būtu kaut kas līdzīgs Pauļa Liepas mākslai, par ko runājām vienā no iepriekšējiem raidījumiem. Tomēr līdzība ir tikai nosacītajā tematikā, jo Maijas Lūtonenas interese, liekas, ir vairāk nevis par pašām formām, bet par šo formu nenoteiktību un aptuvenību. Atkal viens teikums no anotācijas: "Lūtonenas krāsu teoriju iespaidotie darbi attēlo galvenokārt instrukcijas, no kurām netop skaidrs, kam īsti tās domātas, vai attēlo kādu tukšu telpu, varbūt dzīvojamo zonu."

Trešās izstādes autore ir Ieva Kraule – māksliniece no Latvijas, kas pašlaik studē Amsterdamā. Izstādē satiekam Sofiju – robotu, kas kustina cilvēka sejai līdzīgu silikona masku un radīts, lai, kā rakstīts anotācijā, izpildītu iepriekš ieprogrammētu darbību sekvenci – stāstītu stāstus. Izstādē ir vēl divas maskas bez robotiem, tumšpelēks putniņš uz grīdas pie kantainā betona balsta un dažas krāsainu stienīšu konstrukcijas, uz kurām uzklātas tādas kā plūdeni apgleznotas tādas kā drapērijas. Lateksa. Šīs izstādes tekstam piemīt tāda kā īpaša, neskaidra pievilcība.

Atskāršu, ka, stāstot par Ievas Kraules darbu, visu laiku saku "tāds kā" – tā ir frāze, kas, manuprāt, padara neuztveramu jebkuru, pat sakarīgāko tekstu...

Tā nu kaitinošā aptuvenība ielīdusi manī iekšā un pielāgo mani kim? pārstāvētajai mākslai. Tomēr trenēt toleranci ir labi un pareizi. Vairāk par to, ka iespējams zināt, kas un kāda ir laba, īsta un tamlīdzīga māksla, ticu tam, ka ir iespējams mākslu un tās autorus izjautāt, iegūstot kaut ko vērtīgu, proti, labu sarunu. Ja nu darba dunā ir aizmirsies, tieši tas arī ir kim?, proti, jautājums – kas ir māksla?

Ejam skatīties!

Jūsu Ieva