Šonedēļ raidījumā - par gluži jauno Rīgas Zīnu festivālu un Rīgas Fotomēneša izstādi "Teritorijas" Dzelzceļa muzejā.

Rīgas Zīnu festivāls notiek pirmo reizi, un par to parūpējusies Maija Kurševa un izdevniecība Popper. Iespējams, daudzi jau manījuši tādus Popper izdevumus, kur garā jauni mākslinieki brīvi izpaužas visādos ilustrāciju un komiksu starpžanros. Bet Maija Kurševa ir viena no interesantākajām multimediju māksliniecēm Latvijā. Viņa zīmē un animē visādus monstriņus. Maija arī stāsta par pirmo Rīgas Zīnu festivālu.

Festivāla pirmā izstāde aplūkojama Kalnciema kvartāla galerijā, tālākajā ēkā aiz ābeļdārza ar stikla sienu. Arī izstādi sauc "Akvārijs", un tajā piedalās Andrejs Lavrinovičs, Zane Zelmene, Kristaps Zelmenis, Krišjānis Mežulis un Elīna Sproģe. Izstāde dzīvespriecīgi un spirgti rāda un stāsta par visādiem aspektiem, kā raudzīties un ko iesākt un ko domāt par zilo krāsu.

Pagaidām ir atvērtas divas izstādes – Kalnciema kvartālā un uz "Noasa", bet īpašas uzmanības vērtas būs trīs dienas no 27. līdz 29. maijam, kad Ģertrūdes ielas teātrī būs apjomīga starptautiska zīnu izstāde, zīnu konkursa rezultātu svinīga paziņošana un vispār zīnu svētki. Arī ar vēsturisku atskatu, proti, 80. un 90. gadu pagrīdes mūzikas zīnu kolekcija no sociologa Jāņa Daugavieša kolekcijas. Būs arī visādas lekcijas.

Zīni ir kaut kas starp samizdatu, kaut kas starp nekomerciāliem, pagrīdes vai subkultūru izdevumiem - visādu nonkomformistu neformālas jeb brīvas izpausmes. Ievai Lejasmeijerei tās ir dārgas atmiņas par žurnālu "Parks", avīzi "Pastnieku Avēnija", kas deviņdesmitajos bija kaut kas būtisks.

Sarunas gaitā Maija Kurševa uzsver: "Nedomājam uz to visu nopelnīt - mūsu risogrāfs, printeris, kuru tikko dabūjām, nemaz glancēto papīru neņem pretī. Tas ir specifisks drukas aparāts, kas darbojas kā mājas ofseta un kseroksa apvienojums. Negribam tos uztaisīt kā kaut ko ekskluzīvu.

Zīmi - tie var būt pilnīgi jebkas! Izklausās dīvaini, bet ierobežojuma nav.

Mūsu interese, protams, balstīta uz vizuālo laikmetīgo mākslu, arī tekstu - lai arī tam ir vizuāla kvalitāte. Man pašai īpašs prieks par zīniem, kas tika iesūtīti konkursa gaitā - tur ir tādas pērles! Zīni sasūtīti no 15 valstīm, pārsvarā no Eiropas, bet arī no Japānas un Kanādas. Un prieks arī par latviešiem, protams."

Bet Dzelzceļa muzejā tikko atklāta Rīgas Fotomēneša galvenā izstāde "Teritorijas". Tajā redzami latviešu, somu, lietuviešu, krievu mākslinieku darbi. Raidījumā uzklausām izstādē satikto mākslas kritiķi un kuratori Zani Zajančkausku, kura darbojas arī šīs izstādes rīkotāju komandā. Viņa neslēpj: "Mani šajā izstādē ļoti ieinteresēja, varētu teikt - uz mani "iedarbojās" Igora Savčenko darbi. Ja ieskatās, var redzēt, ka visās fotogrāfijās ir cilvēki, kas dažādās situācijās pozējuši fotogrāfam. Mēs neredzam viņu sejas un ķermeņus, tikai izkadrētas ainas - redzam satvērienus, pieskārienus, fragmentus no fotogrāfijām. Tie uz mani iedarbojās ne tik daudz kā domājot par fotomediju, bet emocionāli un tieši. Kaut kas tur ir tāds juteklisks, jūtīgs."

Ieva Lejasmeijere: "Tā tēlaini sakot, man likās, ka šī izstāde it kā sarunājas ar Rīgas Fotogrāfijas biennāles izstādi Restart pāri upei Rīgas mākslas telpā. Un saka apmēram tā – mieru, tikai mieru. Nu, ir attēlu plūdi, labi, bet, lūk, tajos ir izdzīvojuši visādi interesanti mākslinieki un re, kas viņiem sakāms citiem cilvēkiem, kas varbūt tos plūdus neapzinās vai no tiem necieš. Man visvērtīgākais likās laiks, ko pavadīju pie Igora Savčenko darbiem, par kuriem jau runāja Zane, un Katrīnas Ķepules fotogrāfijām. Abi šie autori ir tik humāni, tik humāni. Viņi tiešām atgādina par tām slavenajām vispārcilvēciskajām vērtībām, lai kas arī tās nebūtu. Šo autoru darbus var droši skatīties, tie nav aizkodēti, pārkonceptualizēti nesaprotami samežģīti vēstījumi nekādi, bet tiešām godīgi kārtīgi padarīts darbs ar lielisku, uzrunājošu un aizkustinošu saturu.

Iztēlojoties mākslu kā terapiju, Igora Savčenko darbus parakstītu visiem tiem, kas cieš no uzstājīgas vēlēšanās nošķirt cilvēkus dzimtēs, etnosos, rasēs vai kā citādi. Izkadrētās rociņas dažādajos satvērienos jeb žestu alfabēts skaidrāk par skaidru rāda, kas visiem ir kopīgs.

Katrīnas Ķepules darbi ir nelielas, krāsainas fotogrāfijas, kurās… tad jāstāsta par katru atsevišķi, kas tad tur notiek, nu, kādās mājas viesībās padzīvojuši cilvēki uzdejo, sniegs krīt pikās, bērni, baloži, nu dzīve ir, ja. Plūdi plūst, bet šajā izstādē visi sausi un omulīgi dara, kas nu kuru interesē."