Šoreiz "Pasāžā" - trīs izstādes un viens dzejolis. Proti, Ieva Lejasmeijere aicina ielūkoties Mūkusalas Mākslas salonā, kur apskatāma izstāde "Olimpiskais ķermenis", vedina doties uz Vinetas Kaulačas jauno personālizstādi "Virsmas atmiņa" Galerijā XO, kā arī apskatīt Kates Seržānes Gētes institūtā izstādītos draugu portretus. Bet Toms Treibergs lasa dzeju.

Ieva Lejasmeijere: "Olimpiskais ķermenis" ir kuratores Līgas Lindenbaumas veidota dažādu laiku dažādu mākslinieku darbu tematiska atlase. Tēmu piesaka nosaukums. Izstāde ir bagātīga, pa abiem izstāžu zāles stāviem, tur ir gleznas, arī Maijas Tabakas savulaik slaveno sieviešu basketbola zvaigžņu TTT gleznojums ar Uļjanu Semjonovu, kas cīnās pie groza un uzvar, protams. Vēl ir visādas gleznas, plakāti, fotogrāfijas un kausi, kā arī speciāli izstādei veidota Andreja Strokina ekspozīcija ar visādiem atrastiem attēliem un maigi kontekstualizētiem objektiem."

Par izstādi raidījumā plašāk stāsta tās kuratore Līga Lindenbauma.

Turpina Ieva Lejasmeijere: "Viens objekts Andreja Strokina veidotajā izstādes daļā vedināja uz domām par galveno sporta un mākslas atšķirību. Tas ir tāds neliels balts pjedestāliņš, kur dažādos augstumos ir pirmās, otrās un trešās vietas ieguvējam vieta. Raudzījos uz to nelielo balto priekšmetu, atcerējos sarakstiņu skolā, kur gribēju pieteikt bērnu. Tur bija rakstīts – mēs lepojamies – 1a klasē pirmkārt ar tādu bērnu, otrkārt ar tādu, un treškārt ar tādu. Un ar citiem vispār nelepojamies, iznāk... Tātad iebilstu pret cilvēku un mākslas ranžēšanu, topu veidošanu un balvu piešķiršanu pašiem labākajiem. Nu ziniet, vienkārši neticu.

Bet tie ir nieki, jo ielūkoties svešajā sasniegumu un uzvaru pasaulē vienalga ir interesanti. Un atradu izstādē arī kādu ļoti aizkustinošu darbu. Pirmo numuru, manu uzvarētāju.

Tā ir kāda fotogrāfija no Strenču fotoarhīva, kas savulaik nonāca Latvijas fotogrāfijas muzeja krājumā. Tās ir bildes no 20. gs. sākuma. Un šajā bildē redzams grupas foto ar sportistiem – laikam jau kādiem futbolistiem strīpainos kreklos… vienam apsaitēta galva, bet mans punktum jeb ievelkošā kadra vieta ir vidējā plāna labā puse, kur redzami divi puikas kaut kur tur pakāpušies un kadrā noteikti nonākuši nejauši, un no trešā puikas pašā labajā malā palikušas tikai kājas, tādas kārnas puikas kājas. Nu un tad iedomātajā vietā starp panākumiem bagātajiem brašuliem prieksplānā un mazajiem puikām tur tālāk veidojas noslēpumainais mākslas darba saturs."

Bet Vinetas Kaulačas personālizstādē "Virsmas atmiņa" noslēpumainais mākslas darba saturs veidojas kaut kā vispār viena kadra robežās, nu, protams, ar nobīdēm tas kadrs, un tas vispār ir gleznots. Par kadreim stāsta pati māksliniece.

Ieva Lejasmeijere: "Noslēgumā pieminēšu trešo un pašu vērtīgāko, manuprāt, pašlaik apskatāmo izstādi – tā ir Kates Seržānes sēpijas zīmējumu izstāde Gētes institūtā. Šī ir sirsnīgākā, meistarīgākā izstāde, kādu te gadījies redzēt. Vismaz mēnesi, lai neveidotos nevajadzīga spriedze, salīdzināšana un topi. Jā, jā, visā olimpiskajā un fotogrāfiskajā kontekstā tad iznāk, ka vajag droši vien traukties un traukties, bet citreiz vēl vairāk vajag apstāties un pievērsties, kā Kate raksta, draugiem – un tie var būt jebkas, šai gadījumā zivju portretu tuvplāni, un viņiem ir vārdi. Man vislabāk patika Rūdis ar Miķeli. Un kartiņa ar Uldi man tagad ir kabatā un man ļoti patīk, ka varu nejauši viņu izvilkt un apskatīt."