Šoreiz Ieva Lejasmeijere runā par tādu mākslu, par kuru vairs neviens nejautā, tā ir māksla vai nav, jo "tā ir iekšā mākslas vēsturē". Turklāt gluži uzskatāmi un nepārprotami, proti, grāmatā ar bildēm.

Pirms pāris nedēļām Latvijas Mākslas vēstures institūts izdevis otro jeb pēc hronoloģiskas secības piekto Latvijas mākslas vēstures sējumu, kas ir līdz šim ambiciozākais projekts nozarē.

Pirmais jeb hronoloģiski ceturtais sējums iepazīstināja ar neoromantiskā modernisma periodu, tas ir, laiku no 1890. līdz 1915. gadam (Purvītis, Rozentāls, Valters un citi). Jaunais sējums attiecas uz klasiskā modernisma un tradicionālisma periodu, kā pētnieki nosaukuši laiku no 1915. līdz 1940. gadam. Tas ir politisku kolīziju laiks, kas atspoguļojas mākslā gan tematiski (piemēram, bēgļu un kara tēmu attēlojumos), gan ideoloģiski (piemēram, pēc Ulmaņa apvērsuma būtiski ietekmējot mākslas darbu saturu).

Šodien raidījumā Ieva piedāvā ieskatu divās sarunās - ar grāmatas sastādītāju Eduardu Kļaviņu un pētnieci Katrīnu Teivāni-Korpu. Katrīna uzrakstījusi tekstu par starpkaru perioda fotomākslu, kas šai izdevumā pirmoreiz parādās kā leģitīma pilntiesīga mākslas procesa sastāvdaļa. Savukārt profesors Kļaviņš, kā uzsver Ieva, ir šarmantākais mākslas vēsturnieks visā pasaulē.

Bet fotomākslas vēstures sakarā Ieva Lejasmeijere aicina pievērst uzmanību jaunai ekspozīcijai, ko gatavojas atklāt Latvijas Fotogrāfijas muzejs, proti, tā būs jauna pastāvīgās ekspozīcijas daļa, īpaši veltīta būtiskai personai Latvijas fotomākslas vēsturē - Mārtiņam Bucleram.

Tikām, runājot par nopietniem mākslas vēstures izdevumiem, kuros var ceļot pa mākslas notikumiem tāpat kā apmeklējot izstādes, noteikti jāpiemin arī jaunākais Latvijas laikmetīgās mākslas izdevums "Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš".