Sveicināti!

Šoreiz tikai par gleznām.

Kristaps Zariņš divās izstādēs Rīgā un Deivids Hoknijs izstādē Londonā un grāmatā.

Kristapa Zariņa personālizstādē "Un atkal "Ziedošu jaunavu pavēnī"" piedzīvoju negaidītas brīnumu lietas, proti, kā noburta skatījos un skatījos uz tām lielajām krāsainajām lakainajām gleznām, kur jaunavas lapainajos pavēņos galina viena otru ar Edgara Krīgera atieztiem zombiju smaidiem, un domāju, ka, lūk, beidzot kāds runā par to, kas ir, nevis par to, kā nav, proti par pasauli, kādu to pazīstu un redzu – ļoti skaistu un ļoti negantu, ar tieši tādiem plēsīgiem notikumiem un noteikumiem. Un plēsīgums šajās gleznās nav tikai sižetos, bet kaut kā visur – gan krāsās, gan formās. Vienlaikus valdzinoši un pretīgi – tieši kā dzīvē.

Tai pašā laikā, vēl līdz maija beigām Tate Britain galerijā Londonā apskatāma Deivida Hoknija 80. gadu jubilejai veltīta retrospektīva izstāde.

Grāmatā par attēlu vēsturi, kur Hoknijs sarunājas ar mākslas kritiķi Mārtinu Geifordu, viņi tik mierīgi un skaisti spriež par glezniecību, ka gribas citēt vienā gabalā. Viņi tur daudz runā arī par fotogrāfiju un par gaismu: "Viņiem tiešām bija nepieciešamas šīs labās vasaras. Tiešajai saules gaismai bija vitāla nozīme. (..) Bridlingtonā vasaras rītos mēs ceļamies sešos, kad saule vēl ir diezgan zemu, tomēr visu izgaismo. (..) Uzskatiet to par joku, taču es nudien domāju, ka Karavadžo izgudroja Holivudas apgaismojumu.”

Par sarunām pateicos Elīnai Vītolai un Retārei Punkai, par atbalstu – Valsts Kultūrkapitāla fondam.

Visu gaišu!

Jūsu Ieva Lejasmeijere