Šoreiz ieskats Kristapa Ģelža personālizstādē, kas apskatāma galerijā "Māksla XO", kā arī Hardijam Lediņam veltītajā ekspozīcijā "Lediņš. Starp to un kaut ko citu", kas aplūkojama Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālēs.

Hardijam Lediņam veltītā izstāde, ko veidojusi Līga Lindenbauma, noslēdz Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkoto Hardija Lediņa gadu.

Izstādē, kas iekārtota, var hronoloģiski secīgi izsekot Hardija Lediņa jaunradei, raugoties, ko viņš un domubiedri darījuši 80. un 90. gados, līdz pat mākslinieka nāvei 2004. gadā. Ekspozīcija veidota klasiski, un, to aplūkojot, var pārliecināties, kāpēc Hardijs tiek dēvēts par multimediju patriarhu un celmlauzi. Izstādi vērtē kultūras žurnāliste Ilva Skulte: "Retrospekcija sniedz impulsu pārdomām, ko Hardija Lediņa dzīve kā māksla un māksla kā dzīve devusi nākamajām paaudzēm un kultūras videi. Viena lieta, kas uztverta - Hardija kulta personas statuss, kāds tas bijis kopš 80. gadiem, kad daudzi, kuri Hardiju Lediņu nepazina, tik un tā bija dzirdējuši par viņa alternatīvo uztveres veidu.

Hardija alternativitāte fascinē un viņu dara mūsdienīgu. Tas saistīts ar situāciju, kurā noteikta vara apspiež brīvību un radošumu, kurā mākslinieks orientējas uz mirkli, kad svin radošumu.

Fascinējošais Lediņa mākslā ir tieši svinēšanas aspekts. Ironiskas, eklektiskas, karnevāliskas svinēšanas moments."

Izstādē skatāmi arī mūsdienu mākslinieku darbi, un īpašas uzmanības vērts ir Maijas Kurševas veikums - zīmējumi un izdevums "Viņš ies uz citu pusi".  Brīnumainā kārtā tas iekļaujas un turpina Lediņa tekstus un estētiku. Raidījum uzklausām arī Maijas stāstījumu, kuru rezumē mākslinieces teiktais: "Man viņš ir tīra iedvesma..."

Tikām Kristaps Ģelzis pieder pie t.s. robežpārkāpēju paaudzes, kas 80. gadu nogalē un 90. gadu sākumā veidoja sociālus un politiski kritiskus darbus - tie ir t.s. supergrafiķi un instalatori, kuriem pieskaitāms arī Juris Putrāms, Andris Breže, Ojārs Pētersons. Jaunajā izstādē Kristaps turpina meklēt, ko var izdarīt ar plēvi (kas viņa izteiksmes līdzekļu arsenālā ir jau daudzus gadus), bet bez tās - arī smalki rokdarbi un teksti ar smalkām vizuālām atsaucēm uz visu, ko apkārt dzirdam. Sākot no himnas līdz lamuvārdiem.

"Šoreiz izmantoju tekstus, bet atšķirībā no lasāmā teksta tos redzu arī vizuāli. Kad uz uzrakstītu vārdu skatāmies no vizuālās puses, tas raisa gluži citas asociācijas. Piemēram, vārds "himna", vizuāli attēlots, man atgādina indīgu čūsku.

Man patīk, ka mākslinieks var izskatīties kā vecis, kurš māk arī adīt. 

Pēc ekspresīvas izlādēšanās man patīk apsēsties un sākt kaut ko ķibināt - tad man ir laiks apdomāt, ko esmu ātrumā sadarījis..."