"Viens no maniem sapņiem, kas ik pa laikam atkārtojas, ir šāds: esmu uz skatuves, atveru notis, kas stāv uz pults, bet tur - tikai balta lapa," saka diriģents Kaspars Putniņš. Bailīgi, vai ne?

Mūzikas namā "Daile" 30. un 31. oktobrī, kā arī 1. novembrī notiks koncertuzvedums "Četri latvju spoku stāsti", ko radījuši Kaspars Putniņš, Jēkabs Nīmanis un Reinis Suhanovs. "Neatliekamajā sarunā" tiekamies ar diviem šī koncertuzveduma idejas autoriem - Kasparu Putniņu un Jēkabu Nīmani. Trīs vakaros skaņas, gaismas, teatrāli, un multimediāli efekti mijiedarbosies un radīs melnās komēdijas cienīgu atmosfēru.

"Lai gan neesam Hičkoks, tik un tā centīsimies pietuvoties neparedzamības sajūtai," saka Jēkabs. "Un neko nevienam nesolām - lūdzu, nenāciet uz koncertu, ja esat bailīgi," smejoties kolēģi papildina Kaspars.

Ja nopietni, tad - kā viss sācies? Vai ar bērnības atmiņām, kad padomijas laikos baidīšanās un spoku stāsti bija neatņemama dzīves sastāvdaļa? "Tieši tā! Tā bija viena riktīga idejas daļa," iesaucas Kaspars. "It kā jau ikdienā par to nerunājam, bet, kad to piemin, visiem latviešiem ir šī pieredze - ka tu kā bērns, trakulīgā bērnu ballītē esot, tiec iespundēts istabā, citi izslēdz gaismu, un viss beidzas ar to, ka baidies paelpot. Esmu runājis ar ļaudīm no citām zemēm - viņiem nekas tāds nav pazīstams, viņi nesaprot, par ko es runāju," - tā Kaspars.

"Esmu vēl tā paaudze, kas tos stāstus klausījās," teic Jēkabs.

"Brīdī, kad paliek tumšs un auksti, domas pašas nāk galvā un stāsti veidojas pavisam radoši - sak', kas notiktu, ja būtu tā un tā... Un kas tā īsti tur par skaņu?! Cilvēki runā, pasmejies ar viņiem kopā, bet, kad nonāc tajā situācijā, par ko smiets, viens pats, tad ir citādi."

Jaunais kopdarbs apspēlē Halovīna jeb visu svēto dienas fenomenu latviskā garā. Veļu laikā, kad dienas kļūst īsas, rītus pārņem miglas mistika, bet vakarus iezīmē tumsa, Latvijas Radio koris izjauc tradicionālās robežas. "Mums ir latvisks piegājiens - atslēgt šo tēmu. Halovīna klātbūtne patiesi nav gluži nejaušība."

Tikām Jēkabs Nīmanis prāto: "Domāju - varbūt varam tikt pārprasti? Mēs piedāvājam savu skatījumu uz veļu laiku, un nosaukumu - halovīns - nemaz nevajag.

Gribam izcelt, ka latviešu kultūrā spoku stāstu tēma pastāv vēl senāk nekā Halovīns. Mums ir veļu laiks, rudens.

Folklorā ir pavērsieni - ko šajā laikā drīkst, ko nedrīkst. Taču var atrast arī tīri jautrus stāstus par šo tēmu, kas nav sakrāli."

Šī programma veidota kā atsauce mūsdienu cilvēku bailēm, atraktīvā veidā pētot cēloņsakarības. Šausminošais kā psiholoģiski terapeitisks materiāls ir klātesošs jebkurā kultūrā. Tas palīdz mums pašiem iepazīt savu baiļu dabu. Latviešu kultūrā šausmu stāsti parasti ir ironiski, groteski, humora pilni.

Balsīs un instrumentos atdzīvosies Jēkaba Nīmaņa jaundarbi, Kristapa Pētersona un klasiķu - Jāzepa Vītola, Jēkaba Graubiņa, Jāņa Zālīša, Emila Melngaiļa skaņdarbi. 

Vaicāts, vai latviešu klasiķu daiļradē spoku stāstus bijis atrast viegli vai grūti, Kaspars saka tā: "Latviešu kultūrā, īpaši jūgendstila laikā, ir daudz balādiskā, kas nāk no 19. gadsimta vācu kultūras - misticisms, senatnes kultūra, nesaprotami spēki. Jā, latviešu mūzikā tā visa ir diezgan daudz."

Vai uzvedumā būs arī spokošanās? "Uz šādu jautājumu būtu godīgi neatbildēt. Tā ka vislabākā atbilde šajā brīdī būs dziļdomīgs klusums," saka Jēkabs.

"Laiks, ko šim projektam esam veltījuši, bijis jauks, piesātināts, bezgala interesants. Ja tā padomā, kad vēl tik eleganti un aizrautīgi viens no otra idejas esam pārtvēruši un pārvilkuši jaunā teritorijā, nemaz tā nevar atcerēties," prāto Kaspars.

"Spēle ar bailēm piešķir lielu brīvību radoši interpretēt. Un šī apziņa atbrīvo fantāziju, rada nepieciešamo sajūtu," rezumē Jēkabs Nīmanis.