9. septembrī Jaunajā Rīgas teātrī notika pirmizrāde Alvja Hermaņa tulkotajam, dramatizētajam un režisētajam Mišela Velbeka romānam "Pakļaušanās".

Viņš pats ir arī izrādes scenogrāfs. Kostīmus tai veidojusi Jana Čivžele, video - Ineta Sipunova, gaismas kārtojis Lauris Johansons, grimu likusi Sarmīte Balode. Izrādē uz skatuves - aktieri Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Andris Keišs, Ģirts Krūmiņš, Regīna Razuma, Jana Čivžele un Edgars Samītis, kā arī dejotājas no Jeļenas Šilenkovas vadītās Austrumu deju studijas "Elmira". "Klasikai" bija iespēja klātbūt izrādes ģenerālmēģinājumā 8. septembrī un pirms izrādes 14. septembrī tikties ar Alvi Hermani un Vili Daudziņu.

Taujāts, ko filoloģijas profesora loma prasa no aktiera, Vilis Daudziņš neslēpj: "Milzīgu koncentrēšanos apjomam, sadalīt savus spēkus un saprast, kā noturēt skatītāju uzmanību četrarpusstundu, jo tieši tik ilgi uz skatuves esmu arī es. Saprast, kā notiek tēla dramatiskā attīstība.

Var jau to saukt par politisko teātri, bet īstenībā jau tā ir viena cilvēka drāma no brīža, kad viņš apnicis pats sev, viņš veģetē un dzīvo, saprotot, ka beidzot tomēr ir jāatbild uz banālo jautājumu - kāda jēga viņa eksistencei.

Visi tie, kuri nav rīcības cilvēki, jūtas ļoti apjukuši brīdī, kad jāsastopas ar enerģijas pilnu un vitālu spēku. Un tas ir grūts uzdevums - spēlēt cilvēku, kuram zudusi jēga, kurā nav vitalitātes, necirkulē enerģija. Bet - par spīti tam, jāspēj noturēt skatītāja enerģija."

Režisors Alvis Hermanis: "Lai gan jēdziens "pakļaušanās" tulkojams kā islāms, "katram ezītim" ir skaidrs, ka izrāde jau nav par musulmaņiem - tā ir par mums pašiem. Un - vai nu patīk tajā spogulī skatīties vai nē, tas rāda to, kā ir. Skaidrs, ka nav patīkami spogulī redzēt, ko Velbeks stāsta par mums.

Visjautrāk lasīt dažus latviešu gudriniekus, kuri raksta, ka tā ir vāja literatūra, vājš rakstnieks. Taču... tas jau problēmas neatceļ, un tās ir lielas un pamatīgas.

To nabaga rietumu intelektuāli Velbeks ir pamatīgi "paņēmis pie pautiem" - jā, ka rietumu sabiedrība demogrāfiski ir mīnusos, bērni nedzimst tik labi, lai ilgi tas "pasākums" varētu noturēties. Piesaukt nacionālo valsti, kas Eiropā ir bezmaz tabu numur viens - arī tā ir liela uzdrošināšanās. Ir lietas, kur nepiekrist grūti."