Jūnija vidū klajā nākusi ilgi gaidīta grāmata - Latvijas Universitātes profesora, etnomuzikologa Valda Muktupāvela monogrāfija "Tautas mūzikas instrumenti Latvijā", kurā apkopotas visdažādāko avotu ziņas, iekļaujot tās starptautiski aprobētā sistemātikā.

Izdevums papildināts ar 157 attēliem, nošu pielikumu un dažādiem rādītājiem. Grāmata, kas uzrakstīta labi saprotamā valodā, ir pieprasīts un plaši lietojams enciklopēdisks izdevums ar tālu starptautisku interesi. Tas ir plašākais un izsmeļošākais līdz šim pieejamais pētījums par tradicionālajiem mūzikas instrumentiem Latvijā.

Sarunā ar "Klasiku" Valdis stāsta par grāmatas saturu, par to, kādi materiāli grāmatā izmantoti, kā nācies radoši izgudrot jaunus vārdus, lai apzīmētu latviešu valodā neesošus terminus. Un par to, vai ir izdevies pašam ieskandināt grāmatā aprakstītos mūzikas instrumentus...

"Grāmatas tapšana tā pa īstam sākās pirms pusotra gada, kad Latvijas Universitātē paņēmu radošo atvaļinājumu, tiku brīvs no lekcijām un intensīvi ķēros klāt,” stāsta Valdis. "Bija jau zināmas iestrādes – mana doktora disertācija, teorētiskais rāmis, kurā daudz ko vajadzēja iepludināt.

Rezultātā šajā laikā manas disertācijas materiāls pieaudzis pieckārtīgi...

Daudz iznāca darboties muzeju kolekcijās, Latviešu folkloras krātuvē - ar seno periodiku, daiļliteratūru. Tas man pašam bija ļoti interesanti, jo atklājās vēl nepētīti lauciņi!”

Etnomuzikologs atzīst, ka ļoti svarīgs izziņas avots izrādījies Augusta Bīlenšteina pētījums, kuram materiālus viņš vācis 19. gs. otrajā pusē, taču grāmata klajā nākusi tikai 20. gadsimta sākumā. "Īpaši noderīga tā izrādījās gadījumos, kad runa bija par tiem instrumentiem, kuru muzeju nav kolekcijās – tad ļoti noderēja Bīlenšteina, precīzāk, viņa meitas zīmējumi.

Daži attēli manā grāmatā nāk arī no daiļliteratūras ilustrācijām – piemēram, pātagas lietojums vai bundziņu sietiņa spēlēšana kāzu rītā…

Vislielākais prieks arī par to, ka ar fotogrāfu Aleksandru Okonovu mums izdevās izveidot ļoti labas kvalitātes fotogrāfijas – šai ziņā lieli nopelni ir arī māksliniecei Artai Ozolai-Jaunarājai, kura respektēja detaļu nozīmi – lai tās visas būtu labi redzamas. Viņa pati kontrolēja grāmatas iespiešanas procesu, lai iznāktu tiešām perfekti!” Tāpat Valdis uzteic redaktores Lauras Slišānes veikumu.

Valdis Muktupāvels nenoliedz – jau rakstot grāmatu, sapratis, ka turpmāk visas ziņas par tautas mūzikas instrumentiem tiks ņemtas no šīs grāmatas kā izziņas pamatu pamats. "Tā jaukā lieta ir tā, ka šeit neesmu definējis tā saucamos pareizos terminus. Pētot mūzikas instrumentus, nācās pārliecināties, ka to nosaukumu ziņā jāpieiet ar atvērtu prātu. Ja mūsu kultūrā instrumentu nosaukumi ir viennozīmīgi definēti – teiksim, visi zinām, kas ir ģitāra un kā tā izskatās –, tradicionālo instrumentu gadījumā šāda pieeja nestrādā, jo vienam un tam pašam instrumentam var būt desmitiem nosaukumu! Un otrādi – ar  vienu un to pašu nosaukumu tiek dēvēti dažādi instrumenti...

Piemēram, paņemsim kaut vai lielo pogu, kurā tiek ievērta aukla – šis instruments tiek dēvēts par dūceni, rūceni, ūkšķi, ūkši, žužu, smurkšķi, ducekli, švirkstu un vēl citādi… Grāmatā esmu izvēlējies lietot visus, un tie visi arī parādījušies.

Turklāt pašam nācās būt arī valodniekam – biju apkrāvies ar lielajām vārdnīcām, Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcas bija labs avots. Tautas tradīcijā nepastāv tādi termini kā "pareizi" vai "nepareizi"...”

Ja runājam par tradicionālo kultūru, tā parasti tiek saistīta ar noteiktu etnosu. "Bet šādu pieeju parasti lieto attiecībā uz folkloras tekstiem, kas saistīti ar valodu,” skaidro Valdis. "Mūzikas instrumentu gadījumā lieta nav tik vienkārša, jo, spēlējot kādu instrumentu, valoda nemaz īsti nav jāzina: ja kādam iepatīkas kāds mūzikas instruments, ko spēlē citas tautas pārstāvis, nav problēmu – spēlē! Tāpēc pētījumi par mūzikas instrumentiem nereti ir reģionāli, nevis etniski fokusēti. Šāds piegājiens attiecībā arī uz Latvijā sastopamajiem tradicionālās mūzikas instrumentiem attaisnojas.”

Vaicāts, vai kādu no grāmatā minētajiem instrumentiem Valdis arī pats iemēģinājis, viņš uzsver: "Faktiski visi šeit aprakstītie instrumenti kaut kādā veidā nonākuši manās rokās arī etnomuzikoloģiskā eksperimenta stadijā – proti, dari ar to kaut ko, kamēr ieskanas, un tad skaties, ko var ar to darīt vai nedarīt…

Tas ir ļoti svarīgi! Aprakstot konkrētā instrumenta darbību, pašam jāzina, ko ar to darīt. Piemēram, ja vargānu mēģinātu spēlēt tā, kā to apraksta Jurjānu Andrejs, Jēkabs Vītoliņš vai Īrisa Priedīte, nekas labs neiznāktu – satraumētu tikai mēli un lūpas.

Izrādās, tas jāliek nevis pie lūpām, bet zobiem, jo tas var pārcirst gan mēli, gan lūpas!"

Tāpat Valdis atstāsta, kā iemanījies skaņu izvilināt pat no dainās aprakstītās bērza tāss: "Tam, kā to spēlēja sendienās, aprakstu nav. Eksperimentējot pašam beidzot izdevās atrast, kā vajag veidot interesantu skaņu. Tai ir apbrīnojami plašs diapazons – pusotras oktāvas!”

Sarunas atšifrējums: Ieviņa Ancena