11. maijā Jelgavas Kultūras namā Jelgavas bigbends un tā vadītājs Raitis Ašmanis piedāvā netradicionālu dzirdes un citu jutekļu pieredzi koncertā "Bigbends. Trompetes. Latino". Šajā vakarā Raitis liks pie malas diriģenta zizli, ņems rokās kongu un vērīgi klausīs amerikāņu latino mūzikas lielmeistaram Bobijam Čavesam (Bobby Chavez) no Losandželosas. No saulainās Rietumkrasta lielpilsētas ciemos atbraucis mūsu virtuozais džeza trompetists Konstantīns Jemeļjanovs, turklāt līdzi paaicinājis arī savu draugu, prominento amerikāņu trompetistu Lariju Gilespiju (Larrie Gillespie). Par koncertu, kurā baudīsim arī Aijas Vītoliņas samtaino vokālu un Ievas Kemleres un Rolanda Šteinberga kaislīgo salsas deju, Edgars Raginskis sarunājās ar koncerta vaininiekiem - Raiti, Konstantīnu, Bobiju un Lariju.

Edgars Raginskis: Bobij, Raitis stāsta, ka pēc padarītā mājasdarba esat bijis ļoti apmierināts ar Jelgavas bigbenda veikumu, vai tiesa?

Bobijs Čavess: Jā, viņi tiešām bija padarījuši lielisku darbu. Atlika tikai nopulēt pāris nianses, un bijām sasnieguši lielisku rezultātu!

ER: Kādas būtiskākās atšķirības un līdzības ievērojāt Jelgavas bigbenda un sava Losandželosas Mambo All-Stars orķestra spēlē?

BČ: Viena no atšķirībām ir, ka manā orķestrī perkusionisti ir no tām valstīm, kurās radušies konkrētie sitaminstrumenti. Kad ierados Latvijā, atlika tikai ierādīt mūziķiem dažādas atšķirīgu ritmu nianses, un viņi ļoti apķērīgi un naski uztvēra manu informāciju. Galu galā – paplašināt repertuāru un vairot meistarību nozīmē būt pieprasītākiem darba tirgū.

Līdzības, kuras ieraudzīju – jūsu mūziķi nav sliktāki improvizētāji par mūsējiem. Patiesi, viņiem lieliski sanāk brīvas un radošas izpausmes! Viņi turklāt ļoti labi uztver atšķirīgu stilu nianses, un ar vingrināšanās palīdzību ātri var apgūt jaunas spēles manieres.

ER: Nojaušu, ka pasaulē klausītāji vēl arvien dzīvo maldīgā pieņēmuma par latino mūzikas žanrisko viendabīgumu varā. Jūs esat latino mūzikas subžanru popularizēšanas pionieris. Kā jūs gadu no gada nenogurstat atkal un atkal skaidrot klausītājiem, kā viens apakšžanrs atšķiras no cita?

BČ: Esmu cēlies no mūziķu dzimtas, mans vectēvocis Karloss Čavess bija Mehiko simfoniskā orķestra izveidotājs, un mūsu dinastijā mēs piedzimstam mūzikā, nav iedomājams cits ceļš ārpus tās, līdz ar to cieņa pret tradīciju ir ļoti spēcīga. Pēc militārā orķestranta karjeras noslēguma studēju Teksasā un pēcāk Losandželosā Kalifornijā, un tur atklāju smalkas nianses – afrokubiešu, afrobrazīliešu, meksikāņu un Karību jūras mūzikas stilus. Mācījos pats un izglītoju arī citus, izveidoju bigbendu, kurā iestudējām latīņu džeza programmas.

Nezinātājam latino var šķist līdzīgs, bet katrā no reģiona valstīm, ar kuru mūziku nonācu saskarē, atklāju smalkas nianses, ko ietekmējusi, protams, šīs mūzikas izcelsmes vieta un ļaudis.

ER: Paturot prātā visas šīs ietekmes un stilus, kurā no kolektīviem muzicējat vislabprātāk?

BČ: Tas noteikti ir mans Mambo All-stars orķestris, tur man patīk gan spēlēt, gan komponēt. Šeit apguvu daudz jaunas brazīliešu mūzikas, arī afrokubiešu skaņdarbus, laika gaitā sāku visas šīs ietekmes savienot un veidot jaunus žanru atzarus. Ir skaņdarbi, kuros savienojam šos žanrus ar džezu, svingu, bībopu un džeza valsi.

ER: Turpinot aplamo pieņēmumu tēmu – kādi ir klausītāju tipiskākie stereotipi par latino mūziku?

BČ: Ļaudis klausās mūziku un dejo salsu tā, it kā dejotu mambo vai kādu citu deju. Ir pamatīgi jāiedziļinās, vērīgi jāklausās un jāizglīto sevi, ka šīs dejas, gluži tāpat kā mūzika, savstarpēji atšķiras.

Ja Rietumeiropas mūzikas pamatā ir harmonija un melodija, tad latino mūzikas pamats ir ritms. Cilvēki mēdz dejot stīvi, jo nespēj saklausīt perkusijās īsto, pareizo ritmu, bet, tiklīdz viņi to atrod, viņi sāk kustēties brīvi. Kad mācījos Āfrikā, turieniešiem bija paruna: “Ja tu vari runāt, tu vari dziedāt. Ja tu vari staigāt, tu vari arī dejot.”

ER: Esat atbildīgs par daudzu jaunu latino mūzikas koletīvu rašanos ASV. Nojaušu, ka pēc šī Latvijas apciemojuma būsiet atbildīgs arī par daudzu jaunu mūziķu ieinteresētību latino mūzikas smalkumos!

BČ: Jā, es dzīvoju, lai dalītos ar savām zināšanām un apmainītos ar pieredzi, it īpaši bigbenda žanrā. Bigbendu skaits ASV samazinās, bet Losandželosā to arvien ir diezgan daudz, un tādēļ šajā pilsētā jūtos kā mājās. Iemesls lejupslīdei droši vien ir ekonomikas problēmas. Lētāk, protams, ir samaksāt mazam mūziķu ansamblim, nevis bigbendam.

ER: Galu galā būs jāpaļaujas uz mūziķu entuziasmu un spēlētprieku, aizmirstot apstākli, ka viņiem arī gribas ēst…

 

ER: Vai mūsu trompetistu spēles stils atšķiras no amerikāņiem?

Larijs Gilespijs:

Jelgavas orķestrī ir sasodīti labi mūziķi, it īpaši tie, ar kuriem es spēlēju kopā. Viņi jūt mūziku, arī to, kas nav pierakstīts notīs, viņu frāzējums ir intuitīvi precīzs. Man viņi patīk, Jelgavas mūziķi ir labi cilvēki. Manuprāt, esam izveidojuši labu komandu. Tad, kad spēlēju trompeti vai dziedu sketa manierē, cenšos radīt kopības, biedriskuma garu, lai individualitātes strādā kopīga mērķa labā.

ER: Tad jau esat paspējis sarast ar mūsu mūziķiem.

LG: Gribētu domāt, ka esmu sirsnīgs cilvēks un labprāt radu patīkamu mikroklimatu orķestrī.

ER: Tā kā jums jau bijuši koncerti Tartu Igaunijā un Šauļos Lietuvā, esat no abām pusēm ieskāvuši Latviju, tā ka nekādu variantu izlaist šo vizīti nemaz nevarēja būt!

LG: Ne mazākajā mērā. Man ir liels prieks būt jūsu skaistajā zemē un satikt jūsu skaistos cilvēkus. Un man garšo jūsu ēdieni, it īpaši zupas. Un jūsu sātīgā maize…

ER: No Bobija jau dabūjām zināt Rietumeiropas un latino mūzikas specifiku, bet ko jūs domājat par mūsu mūziķu stiprajām pusēm un to, ko vēl varam pilnveidot?

LG:

Taisnību sakot, gadu gaitā mūziķu spēles prasme viscaur Eiropā ir augusi – satieku labus mūziķus Nīderlandē, Francijā, Latvijā, visur kur. Ir pagājis apšaubāmās kvalitātes muzicēšanas laiks – brīvi pieejamie skaņu ieraksti un informācijas aprite ir darījuši savu.

ER: Tad jau esam atklājuši globalizācijas pozitīvo aspektu – muzikālā ziņā satuvināšanās ir bijusi visai auglīga.

LG: Mums noteikti nav nekādu sūdzību!