"Ļoti lepojos, ka vēl aizvien no vairākiem mūziķiem dzirdu - daudzas lietas viņi joprojām spēlējot tā, kā ar mani. Šajos brīžos mani patiesi pārņem lepnums, jo savā jaunības degsmē atdevu visus spēkus un dvēseli, lai mūsu kopsadarbība būtu veiksmīga. Un tagad, kaut arī paaudzes mainījušās, tradīcijas saglabājušās," intervijā "Klasikai" prieku par atkalsatikšanos ar LNSO pauž pasaulē labi pazīstamais krievu diriģents Vasilijs Sinaiskis, kurš savulaik 12 gadu garumā bijis mūsu orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs.

28. oktobrī Lielajā ģildē, bet dienu vēlāk Vidzemes koncertzālē "Cēsis" maestro Sinaiskais atkal stāsies pie LNSO diriģenta pults, lai atskaņotu Hektora Berlioza vērienīgo opusu "Fausta pazudināšana", kā arī Pētera Vaska darbu Cantabile. Berliozu viņš ļoti mīl, un "Fausta pazudināšanu" diriģējis vairākkārt. Pēdējo reizi - pirms diviem gadiem Maskavā.

Vaicāts, kuras ir viņa iemīļotākās vietas Rīgā, diriģents atklāj: "Man pašam svarīga Lielā ģilde Amatu ielā - labi atceros, kā vēl Brežņeva laikā kalām dažādus plānus, kā apiet šķēršļus, lai atskaņotu pusaizliegtos darbus. Mēs to darījām, augstā priekšniecība daudz neprotestēja, un bijām pirmrindnieki latviešu nacionālās mūzikas atskaņojumos. Mēs savu mūziku atskaņojām pat vairāk nekā Nēme Jervi Igaunijā vai lietuviešu orķestri. Arī mans dēls joprojām mīl Rīgu, jo viņš mācījās Dārziņos, un kopā ar savu draugu Vadimu Gluzmanu bieži atceras Rīgu."

Ko maestro Sinaiskiem devis mūsu orķestris? "Visu," saka diriģents.

"Atbraucu šeit kā jauns diriģents un man tika uzticēti visi pienākumi, toskait tehnisku lietu risināšana. Neilgi pirms tam bija miris Filharmonijas direktors Šveiniks, kas bija spēcīga personība - bija iestājies varas vakuums, taču mēs kā orķestris varējām normāli strādāt. Tomēr daudz kas bija atkarīgs tieši no manas enerģijas."

Un kā diriģentam Vasilijam Sinaiskim klājas šobrīd? "Trīsarpus gadu biju iestrēdzis Maskavas Lielā teātra sienās - šis darbs prasa tam pievērsties 24 stundas diennaktī, ne mazāk... Tagad tas garām, un tikai lēnām atbrīvojos. Esmu sācis brautk uz Āziju, ļoti patīk Japāna, bieži koncertēju Amerikā, nākamgad došos uz Koreju, Ķīnu.

Jau vairākus gadus Jauno gadu sagaidu Ķīnā kopā ar Lielbritānijas orķestri, tā ka ar šampanieša dzeršanu nedrīkstu aizrauties...

Un šogad būs tieši tāpat - turp došos ar Birmingemas orķestri. Ķīnā radies daudz labu koncertzāļu. Japānā ir ļoti augsts mākslinieciskais līmenis, publika ieradusi saņemt labāko."

Un kādas ir galvenās īpašības, kas nepieciešamas diriģentam? "Pirmkārt, vajag pārliecināt mūziķus par to, kā jūs saprotat konkrēto mūziku. Tātad - interpretācija. Otrs - komunikācija ar cilvēkiem, un orķestrī raksturi ir ļoti dažādi... Trešais - svarīgi, kāds pats esi kā personība. Tu nedrīksti šauri interesēties tikai par mūziku. Jāpārzina vēsture, literatūra, māksla.

Kas tad ir diriģents? Tas, kurš notver komponista ideju, viņa mūzikas garu un tālāk nodod klausītājiem. Mēs, mūziķi, esam starpnieki starp skatuvi un zāli.

Saprast, kāda ir mūzika, un tad bez vārdiem to nodot klausītājiem - tā ir liela misija."