Šonedēļ Rīgā viesojas šveiciešu džezmeņi Vein Trio – pianists Mihaels Arbencs, bundzinieks Florians Arbencs un kontrabasists Tomass Lēnss.

Piektdien Lielajā ģildē kopā ar LNSO un diriģentu Kasparu Ādamsonu Vein Trio mums piedāvās Imanta Kalniņa 4. simfonijas atskaņojumu un muzikālus piedzīvojumus puišu oriģinālskaņdarbu programmā. Sestdien viņi uzstāsies Rīgas Mākslas telpā gluži citā, kamerdžeza kontekstā.

Latvijā trio ciemojas atkārtoti, ar sirsnību atceras uzstāšanos Saulkrastu Džeza festivālā un atzinīgi novērtē Imanta Kalniņa mūzikas politisko, sabiedrisko un žanrus sapludinošo simfonismu, un ar prieku sastrādājas ar mūsu orķestri.

Edgars Raginskis: Koncerta anotācijā esat pieminējuši, ka klausīsimies “simfonisko bopu”. Tā kā nekad iepriekš neesmu saskāries ar šo terminu, vai varat paskaidrot, ko tas nozīmē?

Florians Arbencs: Patiesībā tas ir tikai nosaukums, ko mēs izdomājām, lai padarītu piektdienas koncerta nosaukumu pievilcīgāku. Ja nopietni, tad mēs vēl pirms akadēmiskās mūzikas spēlējām džezu, mūsu vecāki un Tomasa vecvecāki bija akadēmiski izglītoti mūziķi, un savā muzikālajā izpausmē mēs sapludinām abas pasaules vienā kopīgā skanējumā. Vārds “simfoniskais” jaunradītajā terminā saistās ar klasisko pasauli, bet bops, protams, ar džeza mūziku. Visi trīs vienojāmies, ka “simfoniskais bops” ir itin labs piektdienas vakara noskaņas raksturojums.

– Jūs esat akadēmiski izglītoti mūziķi, tomēr kādā brīdī apņēmīgi izlēmāt nosvērties džeza virzienā. Pēc jūsu 10 gadu biogrāfijas spriežot, esat tiekušies godprātīgi kalpot abām mūzām – akadēmiskās un džeza mūzikas dievietēm. Vai jūsu albumu koncepcijas un koncertprogrammas nozīmē, ka tā īsti no akadēmiskās mūzikas nospējāt aiziet vai nemaz arī nemēģinājāt?

Tomass Lēnss: Tā kā spēlējām gan akadēmisko, gan džeza mūziku, es abus žanrus savā apziņā nemaz īpaši nenodalu.

Florians Arbencs: Manuprāt, nebija nekāda lēmuma, bija vienkārši piemēroti apstākļi un mūzikas mīlestība. Ja palūkojamies tuvāk un dziļāk, jebkāda mūzika ir valoda, un, atmetot stilistiskās atšķirības, runa ir par vienām un tām pašām vērtībām. Mums nav īpašu grūtību pārslēgties no viena stila uz citu, ko nevar teikt par orķestra mūziķiem – viņi ir ieraduši atrasties akadēmiskajā teritorijā. Mēs brīvi ceļojam no vienas pasaules otrā.

– Vērojot ierasto džeza klaviertrio hierarhiju, parasti ansamblī galvenais ir pianists, taču, citējot jūs, Vein Trio cenšas būt līdztiesīgi savā starpā. Pastāstiet, kā iemiesojat dzīvē šo līdztiesības ideju.

Kristians Arbencs: Mēs esam kā orķestris. Jā, protams, vijoles melodiju spēlē biežāk, nekā to dara kontrabasi, taču bass jau nespēlē tikai… basa partiju. Katrs instruments dažbrīd ir svarīgākais, bet citubrīd fonā. Mūsu skaņdarbos nesekojam klišejai “klavieres spēlē melodiju, bass spēlē grūvu”. Iespējams, tādēļ mūsu skaņdarbi tik labi pārtulkojami orķestra valodā – mūsu kompozīcijas ir orķestrālas jau trio variantā.

– Runājot par džeza mūziķiem, kuri mēģina atrast saskares punktus starp džezu un akadēmisko mūziku, nāk prātā divas pieejas – dekoratīvi ilustratīvā, kā to dara, piemēram, Žaka Lusjē trio – un radoši inovatīvā pieeja, kad galvenais radīt savu oriģinālu refleksiju par akadēmisko mūziku. Otro pieeju vairāk asociēju ar Vein Trio.

Mihaels Arbencs: Jau kopš trio pirmsākumiem mūsu mērķis bija piedāvāt ko īpašu, personisku un unikālu, un gadu gaitā mēs arvien izkopām un attīstījām savu stilu. Tas nozīmē daudz darba, tādēļ saprotu tos mūziķus, kuri atrod vienu recepti un turas pie tās, kā jūsu pieminētais Žaks Lusjē. Iespējams, tādēļ viņš bija tik veiksmīgs – jo “Žaks Lusjē spēlē Bahu” ir atpazīstams zīmols. Mēs savukārt cenšamies visu laiku saglabāt ziņkāri, doties uz priekšu un mainīties mūzikā.

– Kurš no jums ir galvenais ziņkārīgais? Jūs, Mihael? Tomass? Florians?

Mihaels Arbencs: Katrs no mums. Tā ir attieksme pret muzicēšanu. Ja spēlē tik daudz koncertus, kā to darām mēs, ir garlaicīgi katru reizi visu darīt vienādi. Sanākot kopā uz pāris koncertiem gada laikā, ir jādomā, kā veiksmīgi nospēlēt visu kopā.

Spēlējot 100 koncertus gadā, saspēle vairs nav problēma, problēma ir neapnikt vienam otram un negarlaikoties mūzikā. Izaicinājums ir palikt interesantiem, ieinteresētiem un svaigiem.

Svarīgi ir attīstīties un riskēt – ja tu riskē, allaž rodas jaunas idejas, un robežas paplašinās.

– Kuram no Vein Trio visvairāk patīk riskēt?

Mihaels Arbencs: Ja tā padomā, dzīvē azarts riskēt iet rokrokā ar ērtības izjūtu. Ja tu nejūties ērti, tev nebūs dižas motivācijas riskēt. Tādēļ ļoti svarīga ir vide un instrumenti. Ja Tomasam būs lielisks kontrabass, viņam būs lielāka drosme uzņemties iniciatīvu un nākt klajā ar jaunām idejām, tas pats ar mani pie izcilām klavierēm. Ja mums būs štruntīgi instrumenti, ar vēlmi atklāt jaunas teritorijas būs kā būs.

Tomass Lēnss: Bet tādā gadījumā jau spēlēt vien nozīmē uzņemties risku.

Mihaels Arbencs: Jā, varbūt reizēm būtisks ir tieši pretējais. Ja man būs atskaņojušās klavieres, man būs jāmeklē cita veida izteiksmība. Tādēļ bieži svarīgāki ir apstākļi, nevis personība. Neviens no mums nav adrenalīna atkarīgais. Būt mūziķim ir brīnišķīgi, jo tev ir iespēja riskēt. Gadās, ka ir arī liela atbildība, liels spiediens, un bailes kļūdīties.

Ja tu salaid kaut ko dēlī, ir neizbēgamais kauna mirklis, un tad viss ir galā. Piemēram, ārsta kļūdām ir daudz drūmākas sekas.

– Jūsu logo ir lejupvērsts vienādmalu trijstūris, kas simboliski varētu nozīmēt to, ko iepriekš teicāt – katrs no jums ir līdztiesīgs un vienlīdz svarīgs ansambļa dalībnieks. Bet ko īsti nozīmē jūsu ansambļa nosaukums – Vein Trio? Vai tā ir vēna – mūzikas asinsrites neatņemama sastāvdaļa?

Mihaels Arbencs: Jā, to var skaidrot arī šādi. Vein Trio nenozīmē neko konkrētu, tā varbūt arī mežonīga savvaļas vīnstīga. Mēs esam dzirdējuši daudz un dažādas idejas, ko varētu nozīmēt mūsu nosaukums, katram ir sava doma, un tas ir lieliski. Tāda ir arī mūsu mūzika – mēs necenšamies to konkrēti definēt un ielikt kādā rāmī. Katrs mūsu nosaukumu var skaidrot pa savam.

Tomass Lēnss: Vācijā bieži mūsu nosaukumu interpretē kā "Vīna trio"...

– Zinot jūsu misiju – atklāt sazobes punktus un pārklāšanās zonas starp akadēmisko un neakadēmisko mūziku, - varu iedomāties, ka reizēm no klausītājiem saņemat dīvainu reakciju. Kādas bijušas nepatīkamākās atsauksmes?

Mihaels Arbencs: Visnepatīkamākā ir vienaldzība, cilvēku bezkaislīgums kaitina. Bet esam saņēmuši arī apvainojumus, un lai jau tā būtu.

Reiz, kad vēl nesen bijām sākuši muzicēt, pēc koncerta pie manis pienāca kāds vīrs un uzbrēca, ka tas, ko mēs tikko nospēlējām, bijis briesmīgākais mēsls, ko viņš savā dzīvē dzirdējis, un aizcirta aiz sevis durvis. Nodomāju – labi, vismaz esam atstājuši iespaidu.

Galu galā, meklējot jaunu izteiksmību, mēs pieņemam diezgan radikālus lēmumus. Arī džeza trio un orķestra saspēle kādam sākotnēji var nepatikt, jo skanējums var šķist neierasts. Protams, ka man tīkamāka šķiet labvēlīga reakcija pret manu muzicēšanu, tomēr patika vai nepatika ir klausītāju pašu brīva izvēle.

– Piektdienas koncerta otrajā daļā jūs spēlēsiet savas oriģinālkompozīcijas. Kā atlasījāt konkrētus skaņdarbus?

Mihaels Arbencs: Kritēriji bija vairāki: bija jāsaprot, kuri skaņdarbi labi derēs trio un orķestrim; bija stratēģiski jāizvēlas, kuri darbi savstarpēji labi mijiedarbosies.

– Vai jums ir gatava shēma, kuru lietojat, vai katru reizi izvēlaties citu skaņdarbu kombināciju?

Mihaels Arbencs: Mēs ar orķestri spēlēsim pirmo reizi, tāpēc nezinu, ko jums atbildēt...

– Pirmā reize?! Un man šķita, ka jau gadiem spēlējat šāda tipa koncertus!

Mihaels Arbencs: Nē, nē, esam spēlējuši ar bigbendu, bet šāda kombinācija mums ir pirmreizēja pieredze.

– Tad jau pēc vairākām mēģinājumu dienām jums ir pirmie iespaidi. Varbūt šobrīd jūsos mājo atklāsme, ka esat pieļāvuši iespaidīgu kļūdu?

Mihaels Arbencs: Nē, nē, nekādā gadījumā. Mēs ļoti novērtējam to atvērtību un ziņkāri, ar kādu pret mums izturas orķestra mūziķi. Galu galā, tas ir risks arī viņiem, jo LNSO nezināja, kādus skaņdarbus atvedīsim.

– Kā orķestranti reaģē?

Mihaels Arbencs: Viņi nereaģē (smejas). Ja nopietni, viņi ir profesionāli mūziķi, un viņu darbs ir spēlēt to, kas viņiem jāspēlē. Es to neņemu ļaunā, mēs esam darba procesā, un reakcija visticamāk būs pēc koncerta.

– Kā esat sadalījuši ietekmes sfēras koncerta otrajā daļā? Ar pirmo viss skaidrs – Kaspars Ādamsons diriģē, un jūs līdz ar orķestrantiem viņam klausāt. Bet vai otrajā daļā diriģents maz ir nepieciešams? Droši vien eleganti varētu tikt galā arī bez viņa!?

Florians Arbencs: Diriģentam galvenais ir pieņemt, ka otrajā daļā galvenās ir bungas... Tiklīdz esam noskaidrojuši šo jautājumu, orķestris var klausīt diriģenta žestam. Es atbildu par tempu un ritmiem, diriģents vadās pēc manis sniegtās informācijas, un pārējie viņam seko.   

Mihaels Arbencs: Diriģents IR ļoti svarīgs, un viņš ir ļoti atvērts un jauks puisis. Viņš nav no tiem mūziķiem, kuram svarīgi demonstrēt savu ego. Patīkami just, ka esam viena komanda, un viņš ir noteicošais ķēdes posms starp ritma grupu un orķestri. Ja tas iztrūktu, koncerts gluži vienkārši nevarētu notikt.

– Sestdienas vakarā jūs muzicēsiet gluži citos apstākļos un vidē – jūs koncertēsiet Rīgas Mākslas telpā, galerijā, kas izbūvēta zem Vecrīgas Rātslaukuma. Kādas ir bijušas neparastākās vietas, kurās jums nācies uzstāties 10 gadu laikā, kopš muzicējat kopā?

Mihaels Arbencs: Uff, ir bijušas daudzas dīvainas vietas.

Tomass Lēnss: Reiz kļūdas pēc ieradāmies koncertēt kādā saldējuma kafejnīcā un secinājām, ka esam nonākuši neīstajā vietā, kad kafejnīcas vadība izrādīja neizpratni un nevēlēšanos klausīties mūsos. Sākām izsaiņot instrumentus, un ātri sapratām, ka laikam tomēr rūpīgāk jāpārbauda adrese, kurā mums paredzēts uzstāties.

Mihaels Arbencs: Tas, manuprāt, ir džeza mūzikas jaukums – tu vari spēlēt tik dažādās vietās. Rau, piektdien mēs spēlēsim simfonisko koncertu Lielajā ģildē, bet jau sestdien uzstāsimies burtiski pazemē.

Florians Arbencs: Reiz mēs piedalījāmies džeza festivālā Havanā, Kubā, un priekšnesuma laikā pārtrūka elektroapgāde.

Lai koncerts varētu turpināties, pie skatuves piebrauca vairākas automašīnas, un tās ar saviem akumulatoriem nodrošināja strāvas padevi, bet ar lukturiem apgaismoja skatuvi. Citreiz bija koncerts Bolīvijā, kur skatuve bija tik pavirši sanaglota, ka klavieres burtiski izkrita cauri skatuves dēļiem klausītāju zonā.

Ir bijuši daudzi tamlīdzīgi gadījumi.

– Atliek secināt, ka jūs esat gatavi jebkādam notikumu pavērsienam!

Mihaels Arbencs: Teju vai jebkādam. Džeza mūzikas burvība slēpjas apstāklī, ka tā dzimusi un sākotnēji paredzēta nelielām skatuvēm mazos džeza klubos intīmā atmosfērā. Ir brīnumjauki, ka vēl arvien pasaulē atrodami džeza klubi, kuros muzicējušas 20. gadsimta džeza leģendas, piemēram, Ronija Skota džeza klubs Londonā. Man vislielāko gandarījumu sagādā muzicēt vietās, kur var just džeza izcilību personības starojumu un auru. Piemēram, pagājšgad bijām Japānā, kur daži džeza klubi ir tik nelieli, ka 10-15 cilvēki jau pilnībā piepilda šo koncertvietu. Taču vienā no tādiem savulaik bija spēlējis Džons Koltreins, un to var just, kaut arī, dabiski, just nevar neko, viss ir tavā galvā. Taču tieši šī noskaņa mani fascinē tā sauktajos underground džeza klubos. Jā, ir lieliski uzstāties lielā koncertzālē, kur muzicējuši Stravinskis, Rahmaņinovs un citi klasiskās mūzikas dižgari, tomēr mani vairāk vilina mazie džeza klubi ar lielisko mūzikas kultūru un kvalitāti.

– Noslēgumā nedaudz patēlosim gaišreģus un iztēlosimies jūs desmit gadus tālā nākotnē. Kur sevi redzat pēc 10 gadiem?

Florians Arbencs: (teatrāli nočukst) Kapos…

Mihaels Arbencs: Patīkamais šajā mūzikas ceļojumā ir neziņa. Es to salīdzinu ar braukšanu biezā miglā – tu varbūt redzi kādu 10 metru tālumā, bet tālāk ir miglas siena un pārsteigumi. Aizraujoši, ka nemītīgi atrodies it kā uz jumta kores, uz robežas, reizē zini un nezini, ko dari. Šajā ziņā džezs ir ļoti līdzīgs dzīvei – tas ir neparedzams. Daudzreiz sākam savus skaņdarbus, nezinot, kurp tie aizvedīs un kā beigsies.

Piemēram, šorīt pamodos un nezināju, ka nonāksim šajā intervijā. Un tas ir jauki.

– Kungi, tādā gadījumā novēlu jums un mums, klausītājiem, neparedzamu vakaru ar vienīgo paredzamo nobeiguma elementu – vētrainiem klausītāju aplausiem. Paldies par sarunu!

2. februāra koncerts Lielajā ģildē ar LNSO un Kasparu Ādamsonu ir izpārdots, tādēļ klausieties "Klasikas" tiešraidi plkst. 19.00, bet jums ir iespēja tuvplānā notvert māksliniekus sestdien Rīgas Mākslas telpā, kur Vein Trio spēlēs skaņdarbus no sava jaunākā, kritikas un klausītāju ļoti iecienītā albuma Vein Trio plays Ravel.