Amerikāņu dziedātājai un ģitāristei Rūtijai Fosterei festivālā "Rīgas ritmi 2017" aplaudēsim 30. jūnijā plkst. 21:00 Rīgas Doma dārzā, kur viņa uzstāsies kopā ar Latvijas Radio bigbendu, savukārt 1. jūlijā viņa no plkst. 18:00 būs sastopama klubā "Kaļķu vārti".

Dāvis Eņģelis: - Noteikti neesmu vienīgais klausītājs, kurš var pateikt, ka jūsu mūzika sajūtu līmenī uzrunā ļoti tieši, nepastarpināti. Tāpēc vēlos vaicāt - vai mūzika spēj sadziedēt salauztu sirdi?

Rūtija Fostere: - Protams!

Domāju, ka mūzika cilvēku spēj dziedināt. Tā vismaz ir noticis ar mani. Jau kopš agras bērnības. Toreiz biju ļoti kautrīga, mūzika man palīdzēja socializēties, sadraudzēties ar bērniem manā vecumā. Ja mūzika spēj izdarīt to, sadzīs arī salauzta sirds.

Bet ziniet, kas man patīk blūzā? Blūzs dod iespēju vērot, apzināties, ka neesi uz pasaules vienīgais, kas tā jūtas. Tas man patīk mūzikā! Mūzika man sastāda kompāniju, mūzika ir mans partneris.

- Pirms kāda laika Latvijā viesojās ungāru diriģents Žolts Nāģs. Viņš stāstīja par ungāru mūzikas ciešo saikni ar kamermūziku, salīdzinot mūziku ar celtni, kurā viss sākas ar pirmo ķieģeli. Un viņam bija teorija, ka lielas tautas - kā krievi vai amerikāņi - pieiet mākslas darbam savādāk, sākumā ir lielā māja un pēc tam sīkākas detaļas. Tas tāpēc, ka viņiem ir plašās ainavas, kur skats neredz galu, un tas ietekmē skatu uz mākslu. Vai arī jūsu mūziku ir ietekmējusi ainava, kura paveras skatam jūsu dzimtenē?

- Tas ir lielisks jautājums! Neviens man to nekad nav jautājis. Viņam taisnība, es arī tā uzskatu. Uzaugu lauku apvidū, nelielā pilsētiņā Teksasas vidienē, kur visi pārsvarā nodarbojas ar lauksaimniecību. Uzaugu laukos, klausoties gospeļus, jo visi gāja uz baznīcu. Kultūrai bija liela nozīme, kāpēc izvēlējos gospeli un blūzu, kas ir ļoti radniecīgs gospelim. Arī kantri mūziku. Jo vietā, kur dzīvojām ilgu laiku vienīgās radio stacijas, kuras varējām uztvert, spēlēja kantri. Nekas cits nesniedzās līdz mums pāri plašajām, lauksaimniecībā apstrādātajām zemēm. Tā bija vienīgā mūzika, kas mums bija.

- Kad dzirdēju internetā jūsu versiju Black Sabbath dziesmai War Pigs, vēlējos jums pavaicāt, cik nozīmīgi jums ir runāt mūzikā par sociālām un politiskām problēmām?

- Ilgu laiku man tas nebija nozīmīgi. Bet pēdējā laikā - sasniedzot zināmu vecumu, izdarot savu izvēli vēlēšanās... Nevēlos tagad kļūt politiska, un tomēr - kāpēc gan ne? Tu nobalso un saproti, ka esi ievēlējis... Manuprāt, tam nav tik lielas saistības ar vecumu, bet vairāk ar manu personīgo pieredzi. Esmu māte, man ir ģimene. Kad tas sāk kaut ko nozīmēt, sāc saprast, ka lēmumiem, kurus izdari un kurus izdara cilvēki apkārt, ir liels svars.

Manuprāt, ir svarīgi iesaistīties, cik tālu tas sniedzas līdz valdības lēmumiem.

Esmu mamma, māsa, daļa no savas kopienas. Domāju, ka tas ir jāieliek savā mūzikā, jo man tas rūp, un man ir ko teikt. Atcerēsimies, ka Amerikā mūzika bija būtiska daļa cilvēktiesību kustībā un ļoti daudzus ietekmēja. Sakot 'daudzus' es domāju - mūs, mūziķus. Mēs bijām melnajā sarakstā, jo atbalstījām to varas daļu, kas iestājās par cilvēktiesībām, tiesībām balsot. Tas nav nekas jauns. Turklāt esmu sadarbojusies ar cilvēkiem, kuru mūzikā nesa politisku vēstījumu – Pīts Sīgers, Odeta – dzirdēju viņu stāstus un tas manī iešķīla uguni pašai kļūt aktīvai. Tas ir ļoti svarīgi. Mums ir balss, un cilvēki bieži vien vispirms klausīsies mūziku un tad lasīs avīzes. Ir cilvēki, kuri zina, kas notiek viņu kopienā un viņi izmanto mūziku, lai to izstāstītu un kaut ko mainītu.

- Vai ir kāda desmitgade vai gadsimts, kas jūsu sirdij sevišķi tuvs?

- Ja sāku par to domāt, prātā nāk ierakstu kompānija Motown. Tas bija ļoti svarīgs brīdis mūzikā. Afroamerikāņu mūzika tādējādi ieguva atpazīstamību, atzinību 50-tajos un 60-tajos un pat agrīnajos 70-tajos. Mūzika, kas radās Detroitā. Nezinu, vai tā ir ēra, bet laikam tomēr ir. Tā ir mūzika, kuru klausos visu laiku un pie tās atgriežos.

- Vai jums labāk patīk diena vai nakts?

Man patīk nakts laiks. Visapkārt ir kluss un varu justies atvērtāka, līdz ar to arī radošāka. Tāpēc arī mēs te esam – lai kā radošas personības būtu tie, kas esam.

- Vai ir kāds, kurš jūs iedvesmojis gan kā dziedātājs, gan ģitārists?

- Viens no maniem iecienītākajiem dziedātājiem ir Sems Kuks, man ļoti patīk, ko viņš izdarījis ar savu balsi gospeļmūzikā. Protams, Areta Frenklina. Man ļoti patīk jaunie dziedātāja, piemēram, Indija Aria, tas, ko viņa dara ar savu balsi un dziesmām, tas ir ļoti iedvesmojoši. Ir tik ļoti daudz. Ella Ficdžeralda, tā ir klasika. Runājot par ģitāristiem, man ir daudz varoņu. Pirmais ir Čets Atkins. Viņš rada iespaidu, ka viņi pirksti nemaz nekustas.

- Vai ģitārspēli jums kāds iemācīja ģimenē?

- Ģitārspēli apguvu pašmācībā. Sākumā apguvu klavierspēli, jo klavieres bija baznīcas instruments. Mana vecmamma man teica – vispirms apgūsti klavieres, tad citus instrumentus. Un viņai bija taisnība.