Starptautiskā džeza mākslinieku konkursa Riga Jazz Stage trešajā dienasgrāmatā - visupirms saruna ar diviem žūrijas pārstāvjiem: festivāla Beijing Nine Gates International Jazz Festival dibinātāju, Ķīnas džeza mūzikas biedrības viceprezidentu Adamu Jongu Huangu (Adam Yong Huang) no Ķīnas, kurš arī pats ir praktizējošs mūziķis un spēlē basģitāru, kā arī džeza festivāla Nomme Jazz dibinātāju Toivo Untu no Igaunijas, kurš ir savas paaudzes leģenda, kontrabasists, Māra Briežkalna draugs un laikabiedrs. Viņš Igaunijā pasniedz Igaunijas mūzikas vēsturi un ir erudīts stāstnieks.

 

Adams Jongs Huangs

Dāvis Eņģelis: Kāda īsti ir džeza vide Ķīnā?

Adams Jongs Huangs: Sākumā būtu jārunā par 1995. gadu, kad Pekinā atvērās pirmais džeza klubs, kur katru vakaru bija džemsesijas, kur vēlējās būt katrs profesionāls džeza mūziķis.

Šobrīd Pekinā ir ļoti aktīva muzikālā dzīve, ir daudz augsta līmeņa klubu, cilvēki seko līdzi šai muzikālajai dzīvei. Ķīnieši, kuri klausās džezu, ir jauni cilvēki – no 25 līdz 35 gadiem.

Ap 1980. gadu ķīna atvēra vārtus rietumiem. Video kasetēs varējām skatīties rokenrola mūzikas performances. Tas bija lieliski! Ķīnā cilvēki neko tādu nebija redzējuši. Kad man bija 20 gadi un es studēju klavierspēli, mans skolotājs reiz iedeva man kaseti un teica – tev tas ir jāpaklausās, tā ir savādāka mūzika. Es aizgāju mājās un noklausījos. Toreiz man tas nepatika – nevarēju izsekot melodijai, harmonijas bija ļoti sarežģītas. Tolaik vairāk klausījos rokmūziku – Stingu, The Pollies, rokgrupas. Skolotāja sniegtajā kasetē bija Mailza Deivisa Kind of Blue. Tā bija mana pirmā saskarsme ar džezu.

Otrs nozīmīgs cilvēks, kurš mani iepazīstināja ar džezu, bija itāļu trombonists Luka Bovīni. Viņš atbrauca uz Pekinu, jo interesējās par ķīniešu tradicionālajiem instrumentiem. Tā kā viņam vajadzēja darbu, viņš sāka spēlēt fona mūziku viesnīcā. Viņam vajadzēja grupu, viņš pazina mani, un viņš sāka man mācīt basģitāras spēli.

Viņš iemācīja, kas ir staigājošais bass, svings, bossa nova. Kopš tā brīža sapratu, ka man vairs nav atpakaļceļa. Jāiet uz priekšu, katru dienu jātrenējas.

Sarunā ar Rīgas Jazz Stage žūrijas pārstāvjiem iesaistās igaunis Toivo Unts. Un viņš sākumā dalās viedoklī par jaunajiem Latvijas džeza mūziķiem.

Toivo: Latvijas jauno džeza mūziķu līmenis ir ļoti augsts. Kā pasniedzējs zinu, kas notiek Igaunijā. Arī tur situācija nav slikta. Bet es atkal atgriežos pie domas, kas mums pietrūkst savstarpējas komunikācijas. Nedzīvojam tālu, 2 stundu braucienā ar mašīnu.

Igauņu un latviešu mūziķiem piemīt atšķirība filozofijā, pieejā mūzikai. Gadā, kad Riga Jazz Stage bija veltīts pianistiem, biju pārsteigts, cik daudz latviešiem ir augstas raudzes pianistu.

Šogad, kad uzmanības lokā ir ģitāristi – līmenis ir fantastisks, un es zinu, ka konkursā neredzam visus resursus, kas jums pieejami. Vēlos veicināt jauno mūziķu apmaiņas procesus, lai šie Latvijas mūziķi aizbrauc pie studentiem uz Igauniju. Tas ir ļoti svētīgi – redzēt līmeni citur un saprast, kur tu atrodies.

Šis konkurss ir teicami organizēts. Māris Briežkalns sapulcējis lielisku komandu!

– Vai varat definēt atšķirību starp latviešu un igauņu mūziķiem?

– To ir ļoti grūti definēt. Bet šī atšķirība ir ļoti būtiska, tas ir ļoti labi. Tas padara dzīvi interesantāku. Mums ir dažādas idejas.

– Varbūt tas sākas ar mentalitāti?

– Jā, tur noteikti nostrādā arī mentalitāte. Jaunajiem mūziķiem ir ļoti daudz svaigu ideju. Katrs var doties studēt, kur vien vēlas. Daži studē Skandināvijā, citi Rietumeiropā un ASV. Bet – arī tad, kad viņi atgriežas, viņos ir kaut kas savādāks. Un tas ir ļoti labi.

Adam, vai jums kāds spilgts brīdis, kas palicis atmiņā no vakardienas?

– Vakar redzēju ļoti daudzus lieliskus māksliniekus, tas ir ļoti nozīmīgs brīdis manā dzīvē. Un pavadošais kvartets spēj nospēlēt praktiski jebko. Viņi ir izcili mūziķi. Esmu šeit Rīgā ļoti īsu brīdi, man vēl nav bijis pienācīgs laiks izpētīt vidi, iepazīt visus mūziķus.

No vakardienas viens ģitārists spilgti palicis manā atmiņā. Rihards Goba – viņš bija fantastisks!

Toivo: Man jāpiebilst, ka Rihards te ir diezgan slavens, esmu viņu redzējis citos sastāvos. Viņš ir ļoti labs.

Adams: Ķīnā ļoti daudzi mūziķi koncentrējas lielākoties uz tehniku. Daži mēģina atrast jaunus izteiksmes veidus. Šis puisis to visu salika kopā, un tas bija ļoti pārliecinoši. Man šī ir lieliska pieredze, jo es varu vērot, kāds mūziķi spēlē Eiropā. Ķīnā jaunie mūziķi lielākoties spēlē klasiskos standartus, mēģina sekot amerikāņu stilam. Vakardien redzēju, ka jauni cilvēki pieiet džezam savā, individuālā veidā, nevis kopējot amerikāņus. Man par to daudz jādomā, jo darbojos Ķīnas džeza asociācijā, uz maniem pleciem ir liela atbildība, lai džeza vide attīstītos. Vēlos uzrunāt Māri un līdzīgu konkursu nākotnē izveidot savā valstī.

Un nu - sarunas ar finālistiem Joannu Kuharčiku (Joanna Kucharczyk) no Polijas un itāliešu ģitāristu Luku Dzinaro (Luca Zennaro).

Joanna Kuharčika

Joanna: "Pavadošā sastāva mūziķi ir lieliski, taču ir grūti tik īsā laikā mūziķiem nodot to vēstījumu, ko vēlos panākt. Savu vīziju katrai dziesmai. Bet zinu, ka viss būs labi, man vienkārši ir dziļi jāieelpo.

Esmu liela konkursu fane. Manuprāt, šis ir ļoti īpašs konkurss. Jums ir divas kategorijas – dziedātāji un ģitāristi. Un cilvēki šeit ierodas no visas pasaules un tā ir lieliska iespēja paklausīties, kas tad notiek pasaulē. Tā ir iedvesmojoša pieredze.

Un, protams, tai pašā laikā tā ir iespēja man parādīt savu mūziku. Es šeit pārsvarā atskaņoju savas kompozīcijas.

Signe Lagzdiņa: Pastāsti par savām kompozīcijām!

– Jā, jau pāris gadus cenšos atskaņot savas dziesmas. Kāpēc? Man vienkārši patīk komponēt, man patīk ar savām melodijām kopā ar savu grupu radīt mazas pasaulītes. Jā, man ir grupa Polijā, kurā muzicē brīnišķīgi mūziķi no Čehijas un Polijas. Kopā esam radījuši jauku materiālu, ko pirms trim gadiem izdevām albumā. Un šobrīd gatavojam jaunu ciešripu.

Šovakar atskaņošu dziesmu ar nosaukumu Walking in the sun, un te ir stāsts par dziesmas rašanos. Mēs ar grupu gatavojāmies ierakstam un dienu pirms albuma prezentācijas koncertu mūsu basists salauza roku. Tas bija ļoti skumji. Mēs viņu iesēdinājām vilcienā uz Poliju (tai brīdī atradāmies Čehijā).

Mums bija ļoti depresīvs noskaņojums, nezinājām, ko darīt – jo priekšā ieraksts un koncerts... Un tā mēs tur ēdām brokastis, pilnīgā klusumā un tad es sāku spēlēt un rakstīt dziesmas vārdus. Tie vienkārši nāca man galvā.

Un ideja ir tāda, ka ir dažādi notikumi dzīvē, kuriem vienkārši ir jānotiek, pat ja mēs tos neizprotam.

– Priecājamies, ka esi finālā. Kādas pašai izjūtas?

– Esmu satraukusies un reizē ļoti saviļnota. Nevaru vien sagaidīt, kad kāpšu uz skatuves un muzicēšu ar grupu. Esmu uztraukusies tikai pirms kāpšanas uz skatuves, kad esmu uz skatuves – viss izmainās. Tas ir ļoti skaists brīdis un man šķiet, ka tas ir arī iemesls, kāpēc mēs visi to darām.

– Kas ir tas, kas džeza mūzikā visvairāk piesaista?

– Džeza mūzikā un improvizācijā visbrīnišķīgākais ir tas, ka te nevajag vārdus, lai kaut ko paskaidrotu, te var sazināties ar skaņu un tas var savienot cilvēkus no visas pasaules. Man visvarīgākais ir brīvība un patiesums, ko džezā varam saklausīt. Man patīk šī brīvības un tā izjūta, ka esmu drošībā, pat ja nezinu, kur atrodos un ar ko spēlēju – mēs vienkārši atveramies viens otram un pats svarīgākais – mēs apzināmies šo konkrēto brīdi.

– Vai dzirdēji citus konkursa dalībniekus?

– Jā, es dažus dalībniekus dzirdēju.

Apbrīnojami ir tas, ka mēs esam tik atšķirīgi viens no otra, bet atrodamies vienā vietā. Lai kalpotu vienam mērķim – muzicēt un dalītos savā mūzikā ar klausītājiem šeit. Līmenis ir ļoti, ļoti augsts. Katrs dalībnieks ir lielisks un spēj iedvesmot.

Man šķiet, ka šeit esmu daudz ko iemācījusies.

Luka Dzinaro

Luka: Esmu Luka Dzinaro, nāku no mazas Venēcijas piepilsētas. Šogad iegūšu bakalaura grādu Rovigo Konservatorijā. Tā arī maza pilsēta netālu no Venēcijas. Ģitāru sāku mācīties septiņu gadu vecumā. Uzaugu muzikālā ģimenē. Mana mamma ir mūzikas skolotāja, un tēvs nav profesionāls mūziķis, bet viņš vienmēr ir spēlējis džeza klavieres, tieši viņš man ir iedevis šo mīlestību pret džezu. Džeza ģitāru sāku spēlēt, kad man bija 14,15 gadu.

Signe: Kāpēc džezs?

– Kāpēc džezs... Manuprāt, šī mūzika dod vairāk brīvības. Es mīlu džezu, bet tāpat mīlu visu mūziku, kas spēlēta no sirds. Jā, bet džezs ir man tuvs, jo šeit norit saruna starp mūziķiem. Un es jūtu sevi, kad spēlēju, tas arī viss.

– Varbūt tev ir arī kādas ietekmes no klasiskās mūzikas?

– Jā, iespējams. Patiesībā, nav pagājis ilgs laiks, kopš klausos klasisko mūziku. Sākumā spēlēju klasisko ģitāru, trīs gadus, bet tad to pārtraucu. Bet tagad kādus trīs gadus diezgan daudz klausos klasisko mūziku – Ravelu, Debisī, Stravinski, Bahu - ļoti daudz Baha! - Mocartu, Šēnbergu.

– Vakar, klausoties koncertu, prātā nāca domas, ka ģitāra ir ļoti specifisks džeza soloinstruments. Kā tu pats redzi ģitāru džezā?

– Jā, ģitāra ir īpašs instruments. Mēs varam vairāk paspēt izspēlēt kā varbūt trompetes un saksofoni. Iespējams, mums ir dota lielāka brīvība, bet ne tāda kā pianistam. Mēs varam izvērsties ekspresijā. Un tas vienmēr ir izaicinājums. Vienu noti var nospēlēt četrās dažādās pozīcijās. Jo vairāk pieaugu, jo vairāk saprotu, cik ģitāra ir brīnišķīgs instruments, ar tik daudzām iespējām.

– Man ir sajūta, ka Itālijā, pat mazās pilsētās, džezs ir dzīvs.

– Jā, bet tas atkarīgs no dažādiem apstākļiem.

Es saucu sevi par laimīgu.

Jā, es dzīvoju mazā pilsētā Kjodžā, bet tā ir tuvu daudzām lielām pilsētām. Un vasarās te norit nozīmīgas meistarklases, te atbrauc daudzi ievērojami džeza mūziķi. Tāpat vasarā te notiek daudz koncertu. Dažreiz es arī organizēju kādu koncertu, cenšos spēlēt ar dažādiem cilvēkiem, kas nāk no atšķirīgām vietām.

– Vai ir iespējams, dzīvojot Itālijā, izdzīvot ar džeza ģitārista profesiju?

– Kā nu kuram tas veicas. Es arī šeit latviešiem šo pašu jautājumu uzdevu. Un viņu atbilde ir tāda pati kā mana. Ir jābūt stipram, jābūt pārliecinātam par sevi, jāspēlē sava mūzika, jārealizē savas idejas ar pārliecību. Tas arī viss. Jābūt pārliecinātam par savām spējām.

– Šovakar ir fināls. Emocijas?

– Nevaru sagaidīt. Satiku arī Kurtu Rozenvinkelu, bija iespēja parunāt ar viņu. Jā, bet šovakar – tiešām nevaru sagaidīt uzspēlēt kopā ar grupu, un vienkārši – spēlēt mūziku. Es šovakar atskaņošu savu kompozīciju Don’t trust your classmates – "Neuzticies saviem klasesbiedriem". Tas ir ļoti garš stāsts. Un vēlos, lai katrs klausītājs tam atrod savu interpretāciju, es negribu par daudz izskaidrot. Jā, tur ir smieklīga situācija. Nekā traģiska. Jā, varbūt nosaukums ir traģisks, pat mūzika ir traģiska, bet stāstā nekā tāda nav. Un otrs skaņdarbs būs džeza standarts, Mailza Deivisa tēma, esmu to mazliet aranžējis. Redzēs, kas notiks.

– Un dažus vārdus par Rīgu... Teici, ka šodien apmaldījies.

– Jā, apmaldījos divas reizes. Bet bija interesanti, es apskatīju pilsētu. Dzīve Itālijā, protams, ir citādāka, citādāka ir arhitektūra. Bet es izbaudīju pilsētu. Pat ēdienu izbaudīju.

– Ko darīsi pēc konkursa?

– Došos mājup. Jānoliek daži eksāmeni konservatorijā. Maija sākumā būs daži koncerti Polijā – Krakovā un Varšavā. Muzicēšu kopā ar krievu pianistu. Un pēc tam koncerti arī Itālijā.

---

Raidījuma gaitā neizpaliek iespaidi no vakardienas - uzzinām, kāda atmosfēra valdīja konkursa otrajā kārtā, kad uz skatuves kāpa 26 dalībnieki, no kuriem 12 tikuši finālā.

Pēc dzīvīgām un garām diskusijām žūrija lēma, ka tālāk kategorijā "Džeza ģitāra" cīnīsies: Rihards Goba (Latvija), Giovanni Clemente (Itālija), Ģirts Celmiņš (Latvija), Jānis Bērziņš (Latvija), Luca Zennaro (Itālija), Matīss Čudars (Latvija).

Bet kategorijā "Džeza vokāls" - Anastasija Volokitina (Krievija), Elīza Baķe (Latvija), Joanna Kucharcyk (Polija), Kārlis Mangulsons (Latvija), Shenel Johns (ASV), Sussana Aleksandra Veldi (Igaunija).

Atgādinām, ka konkursa fināls videotiešraidē skatāms
šeit, "Klasikas" mājas lapā tīmeklī!