"Mūsdienās nav viegli izdzīvot kā mūziķim, tāpēc mums jāpalīdz jaunajiem talantiem, cik vien tas mūsu spēkos," atzīst pasaulslavenais ģitārists Kurts Rozenvinkels, Starptautiskā džeza mākslinieku konkursa Riga Jazz Stage 2017 ļoti gaidītais īpašais viesis.

Dāvis Eņģelis: Šorīt klausījos interviju ar citu Kurtu – ar Kurtu Kobeinu, un pirmais jautājums viņam bija par nozīmīgu grāmatu. Vēlos šo jautājumu uzdot arī jums – vai jums ir kāda sevišķi nozīmīga grāmata?

Kurts Rozenvinkels: Jā, ir tāda grāmata – neirologa, psihiatra Viktora Frenkla sarakstītā "Cilvēka meklējumi pēc jēgas", kas man ir ļoti nozīmīgs darbs. Tā ir par piedzīvoto nacistu koncentrācijas nometnē. Viktors Frenkls attīstīja logoterapiju, psihoterapijas paveidu, kas palīdz koncentrēt uzmanību uz dzīves jēgu, labāk saprotot, kas man jāizdara, kas ir tas, kas palīdz virzīties uz priekšu.

– Jūs šeit esat kā goda viesis Riga Jazz Stage konkursā. Vai laikā, kad pats bijāt jauns, nepazīstams ģitārists, jau pastāvēja šādi, starptautiski nozīmīgi konkursi jauniem džeza mūziķiem?

– Jā, tādi bija, bet es nekad tajos nepiedalījos, jo pēc dabas man nepiemīt sacensības gars. Mūzikas konkursā neesmu ieinteresēts piedalīties. Tas ir noderīgs process un ir labi, ka tajā piedalās jauni mūziķi, bet konkursā es daudz labāk jūtos kā vērtētājs. Iespējams, būtu piedalījies Teloniusa Monka konkursā gadā, kas bija veltīts ģitāristiem, bet pirms tam paguvu parakstīt līgumu ar ietekmīgu ierakstu kompāniju, līdz ar to automātiski izstājos no šīs sacensības, par ko biju ļoti priecīgs. Pametu studijas Bērklija koledžā, lai muzicētu kopā ar izcilo vibrafonistu Geriju Bērtonu. Tas bija mans izglītības ceļš, kurā konkursiem nebija vietas. Bet nepārprotiet, uzskatu, ka tie ir ļoti nozīmīgi jaunajiem mūziķiem. Mūsdienās nav viegli izdzīvot kā mūziķim, tāpēc mums jāpalīdz jaunajiem talantiem, cik vien tas mūsu spēkos.

– Vai varat dažos vārdos aprakstīt savu dzimto pilsētu Filadelfiju, tās vizuālo, muzikālo vidi?

– Filadelfija ir kā Ņujorkas jaunākais brālis. Tās ir blakus viena otrai. Tajā ir neliels centrs ar debesskrāpjiem, kam apkārt plešas kaimiņrajoni. Tajos pamestas, lielas rūpnīcas, paliekas no industriālās revolūcijas celtnēm. Apkaime ar daudz kokiem, Filadelfijā ir viens no lielākajiem pilsētas parkiem Amerikā, kas plešas cauri visai pilsētai. Tā ir urbāna vide ar daudziem graustu rajoniem. Cauri pilsētai plūst divas upes, kas krustojas viena ar otru, tā ir lieliska pilsēta. Filadelfijā uzplaukst restorānu kultūra, jo jaunie pavāri nevar atļauties restorānu biznesu Ņujorkā, pilsēta ir pilna ar jauneklīgu enerģiju. Tā ir dinamiska, var būt skarba. Bet bija lieliski tur uzaugt, tur ir nozīmīga džeza vide. Džezs tur saglabājis sociālās mūzikas nozīmi, tā ir mūzika, kas vēsta par cilvēku dzīvi pilsētā. Pretēji akadēmiskajam džezam, te šī mūzika nesaraujami saistīta ar vietējiem kultūrslāņiem, dzīvajām tradīcijām, Filadelfijas grūvu.

– Vai joprojām varam runāt par stilistiskām atšķirībām starp džeza mūziķiem, kuri uzauguši, guvuši izglītību austrumu un rietumu krastā?

– Domāju, ka ir starpība skaņā, kas nāk no specifiskas vides. Piemēram, Ņujorka ir milzīgs steigas mākonis, kņada, cīņa. Citviet gaisotne ir atbrīvotāka. Kalifornijā visu gadu spīd saule, tur ir vairāk vietas, pludmale. Domāju, ka tur topošā mūzika atspoguļo vidi tai apkārt. Protams, tā nav aksioma, kas attiektos uz visiem mūziķiem. Ir ļoti interesanti ceļot, sajust gaisotni dažādās vietās un vērot, kā tas ietekmē mūziķus, kuri tur dzīvo un tur radīto mūziku.

– Kā jūs raksturotu savas šībrīža dzīvesvietas Berlīnes gaisotni?

– Berlīnes mērs par Berlīni teica: tā ir nabadzīga, bet seksīga. Es viņam piekrītu. Man patīk Berlīne – tā ir bohēmiska, draudzīga māksliniekiem, rāma, tajā rodams brīvības gars, es tajā jūtos brīvs. Berlīnei piemīt dinamiskā enerģija, ar kuru esmu pazīstams, kas piemīt austrumu krastam. Tās pamatā reģiona vēsturisko notikumu intensitāte. Tā atgādina par dzīves vērtību, iemāca neizniekot savu laiku un enerģiju, jo liek apzināties, ka daudziem te dzīvojošiem cilvēkiem dzīve nedeva iespēju sevi realizēt, apliecināt. Tā ir intensīva sajūta, ko varētu salīdzināt ar degošu uguni.

– Vai esat no tiem mūziķiem, kuri ikdienā daudz neklausās savus kolēģus – jūsu gadījumā ģitāristus –, bet ietekmējas no citiem mūziķiem?

– Jā, tas ir diezgan tipiski. Iedvesmu savam skaņas ideālam smeļos galvenokārt no pianistiem, saksofonistiem, vokālistiem. Izdziedāt melodiju, izstāstīt stāstu, piešķirt ģitāras skaņai dziedošu kvalitāti, pianista harmonisko izveicību, balsvirzi, saksofonista lineāro domāšanu.

– Runājot par ģitāristu harmonisko izveicību, pirmais prātā nāk Vess Montgomerijs. Varbūt varat nosaukt jūsuprāt spilgtus ģitāristus, kam izteikts dziedošs tonis, melodiskā domāšana?

– No ģitāristiem mani ļoti uzrunā Tels Farlovs – izcils ģitārists ar izcilu tehniku, skaistām, melodiskām līnijām. Čārlijs Kristians, izdomas bagāts, lineāri domājošs ģitārists. Alekss Laifsons no grupas Rush, Alans Holdsvorts, Džordžs van Eps, kura spēlei piemīt korāliska kvalitāte, Džims Hils, Pets Metenijs, Džons Skofīlds… visi šie ģitāristi ir apbrīnojami!

– Cik ģitāras izmantojat koncertos?

– Vienu. Tas ir Westwill firmas speciāli man veidotais modelis. Izcils instruments, ļoti ērts, it kā man zem rokām nebūtu ģitāra, tikai palīglīdzeklis, kas ļauj neierobežoti izpausties mūzikā. Tai piemīt dinamiskums, tā atsaucas gan spēcīgas, gan ļoti maigas skaņas veidošanai jebkurā grifa augstumā. Ir viegli spēlēt, varu iztikt bez liekas brutalitātes. Tā pateicīga smalkām niansēm. Ģitārai piemīt ilgstoša skaņa, varu turēt vienu noti un vadīt ansambli, vai viegli veidot sonorus akordus. Man ļoti patīk šis instruments.