Koklētāja Laima Jansone nule kā atgriezusies no intensīva koncertceļojuma, kas risinājies divu nedēļu garumā. Visupirms bijusi Zalcburga, tad - kaimiņzeme Lietuva, un visbeidzot – Ukraina. Pozitīvu emociju uzlādēta, Laima gatava ļauties Jāņu sajūtām...

"Zalcburga bija un joprojām ir kā brīnišķīgs piedzīvojums,” stāsta Laima. Viņa muzicējusi Landestheater, kas atrodas pašā Zalcburgas centrā. “Pirms gada ar diriģentu Peteru Evaldtu iepazināmies Latvijā, un viņš izdomāja, ka vēlas radīt koncertprogrammu, kur sākumā ir gan angļu baroka mūzika, gan lautisti, gan operdziedātāji un mīlas dziesmas no angļu baroka laikmeta. Bet otrajā daļā – kokles, lai būtu mūzika no Baltijas. Pašā noslēgumā – Arvo Perts."

Laima muzicējusi koncerta otrajā daļā, kas faktiski bijusi viņas soloprogramma ar pavisam nelielām saspēlēm kopā ar saksofonisti no Zalcburgas. Tā bija īpaša, nepierasta pieredze. Kaut faktiski tas bija pavisam akadēmiskās mūzikas koncerts – un arī publika Austrijā ir salīdzinoši konservatīva –, manuprāt, īpaši otrais koncerts aizgāja ar ļoti pozitīvu emociju devu un labām atsauksmēm. Iespējams, sarežģītākais uzdevums bija tas, ka koncerts bija akustisks.

Būtu gribējies spēlēt ar pastiprinājumu, taču – nekā, bija jāspēlē akustiski. Tas bija tāds tīri tehnisks izaicinājums, kā dabūt līdzsvaru, lai instruments būtu dzirdams, turklāt lai mūzika vienlaikus varētu būt gan mierīga, gan melodiska.

Šoreiz tas bija kā vesels uzvedums, jo savos koncertos līdztekus spēlei es stāstu, kas ir kokles un kādi stāsti ar tām saistīti. Šoreiz stāstnieces lomā iejutās austriešu izcelsmes aktrise, kura vāciski stāstīja stāstus, kas ņemti no tautas dziesmām par kokli, par to, kas ir kokles dvēselīte. Gatavošanās bija ļoti nopietna, jo bija gan mēģinājums, gan ģenerālmēģinājums, turklāt viss tika filmēts. Bija arī sadarbība ar medijiem – gan presi, gan radio, gan televīziju. Tā ka pasākums tika veidots ļoti nopietni. Arī viņiem tā bija pirmā šāda veida pieredze – šajā gadījumā runāju par mākslinieku pāri – jau minēto diriģentu un keramikas mākslinieci, kuri absolūti iemīlējās Latvijā un vēlējās savā mīlestībā dalīties.

Kā viņi pamato šo mīlestību?

Viņus ļoti pārsteidz Latvijas daba, cilvēki un tas, ka daudzās ārvalstīs Latvija joprojām ir kaut kas tāls, nesaprotams un nezināms, bet būtībā caur kokles skaņām viņi ir iepazinuši Latvijas dvēseli un tas viņiem ir būtiski.

Otrs stāsts ir par Ukrainu. Vai kokle turieniešiem šķiet pazīstamāka?

Ukraina mani ļoti, ļoti pārsteidza! Jo tas, kas notiek Ukrainā, nevienam nav noslēpums, bet, nokļūstot tur, rodas sajūta, ka tā ir plaukstoša, zaļojoša un augoša zeme. Un tā viņu ļaužu absolūtā laipnība... Joprojām esmu uz milzīga emocionālā viļņa un jūtos pozitīvi šokēta, jo viņiem, neskatoties ne uz ko, dzīve turpinās, cilvēki mīl, strādā, precas...

Īpašs koncerts mums bija Čerņigovā – tas ir arī Latvijas Goda konsulāta pārstāvētais reģions, tātad par to rūpējas ukraiņi, kuri ļoti draudzējas ar Latviju. Piedalījāmies festivālā, kas saistīts ar pasaules un tautas mūziku un vasarās notiek gandrīz katru nedēļas nogali uz āra skatuvēm centrālajā laukumā. Koncerti pulcē ļoti daudz cilvēku, un arī mūsu koncertu apmeklēja kupls klausītāju pulks. Uzstājos es un režisors Olafs Okonovs, kurš šoreiz vairāk iejutās stāstnieka lomā. Tas bija ļoti emocionāls koncerts – cilvēku miers un sirsnība ir pārsteidzoša. Brīdī, kad tu spēlē, protams, saproti, kur tu esi un ka kaut kur ir tie dziļie jautājumi, taču spēlējot viņu prieks tevi stiprina! Man tā ir tik neparasta un nepierasta pieredze.

Pirmo reizi bija tā, ka gandrīz stundu spēlēju dančus, nevis nopietnu vai meditatīvu mūziku. Tādu, kas vairāk virza uz prieku. Prieks arī bija – gan mūsos, gan cilvēkos. Pēc katra skaņdarba bērni nesa puķītes...

Sākumā bērniņš atnes vienu puķīti – nu, skaisti. Paņem to puķīti un piespraud pie kokles, piemēram. Pēc nākamā skaņdarba ar puķīti nāk otrs bērns. Labi. Pieliec pie mikrofona. Pēc trešā pieliec pie otra mikrofona, tad pēc ceturtā jau nāk kungs ar rozīti, pēc piektā jau nāk bērni ar puķu klēpīšiem.

Tas bija tā ļoti mīļi. Tā tikai šķiet, ka bērni neklausās mūziku, bet viņi sēž priekšā, klausās! Viņi nesēž ar planšetēm un nedomā par ko citu, bet dejo līdzi un priecājas. Tāda ļoti sirsnīga komunikācija... Un man bija liels pārsteigums, ka Latviešu kultūras dienās Ukrainā, kas tika rīkotas saistībā ar saulgriežiem, konsulāts bija sagādājis baloniņus ar uzrakstiem "Es mīlu Latviju" un visi ukraiņu bērni ar Latvijas karodziņiem uz vaigiem...

Ukraiņi patiešām interesējas par to, kas notiek Latvijā un novērtē atbalsta sajūtu, ko viņi ir sajutuši no mūsu puses gan diplomātiskajā, gan fiziskajā līmenī.

Bet Ukrainā taču arī ir saulgriežu tradīcijas!

Jā gan, arī mēs, staigājot pa ielām un redzot, ka visur tiek pārdodotas meijas un jāņuzāles, domājām, ka arī viņi gatavojas tādiem kā Jāņiem, taču izrādījās, ka viņiem tobrīd bija Trīsvienības svētki, kas vairāk raksturīgi pareizticīgo baznīcai. Savukārt Jāņi viņiem ir Ivan Kupala, ko viņi svin 6. un 7. jūlijā.

Vai saulgrieži koklētājai Latvijā ir gada visintensīvākais laiks?

Noteikti! Arī ziemas saulgrieži ir ļoti piepildīts laiks, bet ziemā ir auksti... Vasarā ir interesanti, jo cilvēki svin visdažādākajos laikos un visdažādāko iemeslu dēļ.

Domāju, šie saulgrieži būs pavisam interesanti, jo pavisam nesen sociālajos tīklos izlasīju neparastu faktu, ka šogad saulgrieži sakrīt ar pilnmēnesi, kas notiekot reizi 70 gados.

Bet vispār jau saulgrieži vienmēr ir laiks, kas paceļ garu un sniedz iedvesmu. Saullēkta sajūta ir brīnišķīga un ceru, ka tāda tā būs arī pēc saulgriežu nakts. Kad vienkārši varēs sagaidīt sauli un sajust vienotību ar dabu. Šī izjūta sniedz tādu spēku, un tajā mirklī saproti, ka tev par to dabu ir arī jārūpējas. Tā ir ļoti veselīga atgriezeniskā saite.

Trīs lietas, kas noteikti vajadzīgas, lai saulgriežos pārņemtu īstā Sajūta...

Tautas tērps, vainags… Es teiktu, ka trešā lieta ir dziedāt pašiem. Jādzied un jāsēž pie ugunskura. Dziesmas un kopā būšana ir svarīgāka par gaļas cepšanu. Tie ir tādi kopā būšanas svētki. Tas, kas vieno, ir dziesmas un tie danči…