"Šostakoviča Pirmais klavierkoncerts ir gluži vai histēriski labs! Ir liels, liels prieks to spēlēt... Turklāt tajā nav tikai traku meldiņu neprātīgs savijums, bet arī emocionāla lēnā daļa, kas mani pašu ļoti aizkustina: autors tur aizskāris ko ļoti interesantu," domīgi prāto pianists Reinis Zariņš, mūsu šīsreizes "Neatliekamās sarunas" viesis.

19. decembrī Lielajā ģildē koncertā "Bēthovena simfonija un Šostakoviča klavierkoncerts" festivāla "Eiropas Ziemassvētki" ietvaros Reiņa spēli varēsim baudīt kopā ar Valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un diriģentu Andri Pogu.

Diriģents Andris Poga un pianists Reinis Zariņš jau iepriekš pārliecinājušies, ka viņu muzikālā doma pulsē līdzīgi. Vairākus gadus savu radošo dzīvi mūziķi nodevuši starptautiskas publikas vērtējumam, bet par sniegumu Latvijā abi saņēmuši Lielo mūzikas balvu.

Reinis atzinību iemantojis kā precīzs, ar žilbinošu tehniku apveltīts pianists, turpretī Andra interpretācijas kritiķi slavē par izsvērtu racionalitāti, kas palīdzēs atklāt arī Bēthovena un Stravinska skaņu arhitektūru. Bet jauneklīgi aizrautīgais Šostakoviča klavierkoncerts ar trompetes solo finālā skanēs teju kā atgādinājums par Andra trompetista gaitām karjeras sākumā.

Vēl 19. decembra koncertā līdzās Dmitrija Šostakoviča Pirmajam klavierkoncertam do minorā op. 35 dzirdēsim arī Ludviga van Bēthovena Trešo simfoniju Mibemolmažorā op. 55, kā arī Igora Stravinska Koncertu Re mažorā. Solista godā šajā koncertā būs arī trompetists Jānis Porietis.

Pēdējie mēneši Reiņa Zariņa radošajā darbībā bijuši visai spraigi: nesen sniedzis solokoncertu Rēzeknes koncertzālē "Gors", tad bijis aktuāls Aleksandra Skrjabina klavierkoncerts, tagad - Dmitrijs Šostakovičs, bet jau pēc pāris nedēļām Reinis Latvijas Nacionālajā operā piedalīsies Ludviga van Bēthovena Kora fantāzijas atskaņojumā, kur pianistam uzticēta visai atbildīga loma. Pēc tam sekos Lūcijas Garūtas Klavierkoncerta atskaņojums...

"Mana muzikālā gaume mainās nepārtraukti. "Gorā" spēlēju Šūberta mūziku, kas ļoti iepatikusies tieši pēdējos gados un kļuvusi pat tuvāka par Bēthovenu. Kaut kas tajā sirsnīgumā un melodiskumā ir," pārdomās dalās pianists, kurš mūzikā pamanās atrast tās interesantās lietas, kas varētu noderēt arī nākotnē.

Lai gan šobrīd Reinis apgūst Lūcijas Garūtas Klavierkoncerta partitūru, savā nostājā viņš ir strikts: "Nekad nespēlēju kādu skaņdarbu patriotisku jūtu vadīts. Tā sakot - ka tikai latviešu mūzika... Nē. Vienmēr spēlēju to, kas man patiesi patīk."

Viņš neslēpj, ka jauna repertuāra apgūšana viņu aizrauj no visas sirds: "Jā gan, jaunu mūziku mācos ar lielu aizrautību. Tā bija arī ar Šostakoviču. Viņa Pirmo klavierkoncertu, protams, zināju, bet nebiju nekad spēlējis. Līdz šim iespaids par Šostakoviču bija tāds, ka viņa mūzika ir viennozīmīga atbilde Staļina režīmam. Tāpēc ikdienā Šostakoviču klausīties vienmēr šķitis problemātiski... Kad sāku gatavoties Pirmā klavierkoncerta iestudēšanai, meklēju informāciju, mēģinot komponistu iepazīt arī no citas puses. Ir skaidrs, ka šis koncerts sarakstīts pirms jebkādas apspiešanas - brīdī, kad viņu centās bīdīt par valsts centrālo komponistu. Tāpēc tobrīd vēl Šostakovičs rakstīja visu, kas uz sirds."

Kāda īsti būs Reiņa Zariņa un Andra Pogas versija šim koncetam?

"Pagaidām abi ar Andri vēl esam ceļā uz mūsu interpretāciju: viedokļus, par laimi, esam saskaņojuši e-pastos, jo mēģinājumiem, kā allaž, atvēlēts maz laika.

Bet tā ir šī laika iezīme: nevienam nav laika, viss jāsagatavo ātri un visam jābūt perfekti...

Ierakstos pārliecinājos, ka pats Šostakovičs koncertu interpretējis bez īpašas brīvības, diezgan racionāli, tāpēc daudzi pianisti viņu atdarina. Taču jāatceras, ka ne jau vienmēr autors pats savus darbus spēlē vislabāk... "

Ko Reinis Zariņš, tuvojoties atkal jaunam gadam, novēl gan citiem, gan pats sev? "Laikam jau visnepieciešamākā ir gudrība, kā dzīvot, nododoties tam, kas patiesi svarīgs. Labi nospēlēt kādu pasāžu dzīvē nav tas vissvarīgākais..."