Lai piedalītos Salacgrīvas Klasiskās mūzikas festivālā Latvijā viesojās pianists Aleksejs Ļubimovs. 2. augustā Salacgrīvas kultūras namā viņš spēlēja 1889. gadā būvētas Erard firmas klavieres, atskaņojot četras Friderika Šopēna Balādes un kopā ar vijolnieku Alekseju Lundinu - divas Volfganga Amadeja Mocarta Vijoļsonātes.Ar Alekseju Ļubimovu tikās Sandra Ņedzvecka.
Jau kopš 1990.gadiem Alekseja Ļubimova patikšanu lauks ir senā mūzika un senie instrumenti, bet aizvien ikkatrā rakstu galā par Ļubimovu ir akcentēts, ka viņš ir avangardists.
 
"Man avangards, no vienas puses, nozīmēja jaunas pasaules, iziešanu ārpus robežām - ne vien padomju ideoloģijas, bet arī klasiskās tradīcijas robežām. un iespējas sajust pašam savas spējas (..) No otras puses, tā bija provokācija pret pastāvošo sistēmu.

Šodien avangarda jēdzienam vairs nevajadzētu pastāvēt - tas ir vēsturei piederīgs. Pat lietotam, tam nav vairs nav tās nozīmes, kad bija 50.-60.gados (..) Mūzika ir apgājusi loku. Tas, ka Silvestrovs raksta bagatelles un Perts kopš 70. gadu beigām - tonālu mūziku, ka radās amerikāņu un pēc tam krievu minimālisms, kas balstīts tonalitātē vai modalitātē, nozīmē tieksmi atgriezties pie seniem kanoniem un senatnes vispār. Un nevis vienkārši atgriezties, bet atgriezties caur mūsu pārvarēto tagadni. Dzīve (arī mākslas attīstība) ir spirāliska.

XX gadsimta sākumā Šēnbergs, Kandinskis un citi modernisma pionieri uzskatīja, ka mākslas attīstība ir lineāra - tikai uz priekšu! Taču vēsturei ir jāreflektē pašai par sevi. Šai ziņā mūsu laiks ir ļoti interesants."
 
Aleksejs Ļubimovs stāsta, kur viņa avangardam saknes, kāpēc tas spraucās cauri visiem padomijas žogiem un kā tas manifestēja sevi 70.gadu Rīgā. Par Rīgu un šurp atvestajiem, te sastaptajiem cilvēkiem Ļubimovam stāstāmā ir daudz - par koncertiem "anglikāņos" un Mākslas akadēmijā ar sekojošām sarunām Maskavas čekā, bārienu no tā laika kultūras ministra Latvijā un aizliegumu iebraukt Rīgā. Tiek pieminēti Vija Muške un Arvīds Jansons, Hardijs Lediņš un Juris Ābols, Vīgners un Sinaiskis un citi, daudzi citi.

80. gados avangardu pametis atmatā, Aleksejs Ļubimovs atrada sev jaunu avangardu - seno mūziku un vēsturiskos instrumentus. Pirmo reizi noklausījies Arnokūra un vēsturisko instrumentu orķestra ieskaņoto Baha "Mateja pasiju", Ļubimovs juties kā salauzts. It kā vilciens, kurā braucis, būtu pēkšņi pagriezts pilnīgi pretējā virzienā.

Bija domubiedri - kā Tatjana Grindenko, radās ansamblis un uzradās instrumenti - klavesīns, tad virdžināls, tad āmuriņklavieres, līdz ar zināšanu, kā katru no tiem spēlēt. Senajā mūzikā Ļubimovam "viss ir jauns. Tieši tāpat kā jaunajā mūzikā".
 
Šodien prioritāšu mūzikā viņam nav. Ļubimovs spēlē arī jauno mūziku. Tomēr atšķirībā no senākiem laikiem - ar lielu atlasi. Arī romantiskā mūzika, kas agrāk viņam nav patikusi, šodien kļūst aizvien aizraujošāka un sāk atklāties pa īstam.
 

"Šodien par romantismu zinām vairāk nekā pirms 20 gadiem - sākam izprast ne vien romantiskās tradīcijas, kas pastāvēja 20. gadsimtā (romantiskos pianistus utt., kas tomēr nav romantiska, bet mūsdienīga atskaņotājmāksla), bet arī tās tradīcijas, kas bija toreiz un kuras noteica sabiedrība īpašā komunikācijā - ar mūzikas saloniem, instrumentiem, koncertu formātiem, kas nebūt nebija tādi kā šodien.

Arī tā ir senā mūzika un šobrīd mums atveras citādāk. Tu saproti, ka Šūbertu, Šūmani, Šopēnu spēlē nepareizi. Nē, nevis nepareizi, bet ne tādos apstākļos, kādos tai būtu jāskan. Bet tā jau būtu gara saruna..."