20. oktobrī Lielajā ģildē ar pasaulslavenās itāļu vijolnieces Lorencas Borrani un Sinfonietta Rīga kopīgi veidotu koncertprogrammu noslēgsies Rudens kamermūzikas festivāls. Bet jau šobrīd lieliskā māksliniece ir mūsu "Neatliekamās sarunas" viešņa.

Nesen līdzīgā koncertā viņa muzicējusi kopā ar Norvēģijas kamerorķestri. "Neveicu šādus projektus bieži, bet tas mani ļoti bagātina, ka sastopu dažādus mūziķus dažādās valstīs," stāsta mūziķe. "Šāda sadarbība arī man atnes svaigus iespaidus un jaunu iedvesmu - jūsu orķestris ir ļoti atvērts, tas ir labi sagatavots un uzticīgs tam, kas jādara. Un tā tam arī jābūt - ja tu aicini kādu mākslinieku uz sadarbību, jābūt atvērtam. Taču ne jau vienmēr tas tā notiek. Protams, kad dodos pie kādas mākslinieku grupas, man pašai pirmkārt jābūt kādai vīzijai par to, ko vēlos."

 

Koncertprogrammā iekļauta Pētera Vaska, Jozefa Haidna un Alfrēda Šnitkes mūzika, un tieši Šnitki vijolniece spēlējusi ar norvēģiem.

"Bija labi, taču jūtu, ka orķestra Sinfonietta Rīga mūziķiem Šnitke burtiski ir asinīs! Šis darbs vijolei ir ļoti sarežģīts, bet daudzas lietas man pat nevajadzēja teikt - viss bija skaidrs bez runāšanas, mūziķi jūt konkrēto opusu. Jā, mūzika ir universāla valoda, bet svarīgi, kā tu tajā runā."

Vaicāta par 20. oktobra koncerta programmas izvēli, Lorenca neslēpj: "Kad tiku uzaicināta sadarbībai, sapratu, ka gribu atskaņot Haidnu - apbrīnoju viņu! Tas bija sākuma punkts, no kā sākām veidot programmu. Tad gribēju piesaistīt vēl ko citu. No vienas puses ir klasiskā mūzika, bet no otras - man vienmēr bijusi specifiska interese tieši par Šnitkes mūziku, man šajā jomā arī bijuši lieliski skolotāji.

Savukārt tad, kad man bija 23, 24 gadi, sāku interesēties par baroku - sāku spēlēt baroka vijoli. Nedomāju, ka man ir īpašs redzējums par baroku, bet klasiskajā repertuārā esmu pamatīgi iedziļinājusies. Es jūtu šo mūziku.

Vīzija mūzikā jau vienmēr ir personiska."

Starp citu, Lorenca nenāk no muzikālas ģimenes. Kā viņa kļuvusi par mūziķi un kālab izvēlējusies vijoli?

"Visu izšķīra tas, kas mūzikas skola no manas mājas atradās piecu minūšu gājienā, savukārt futbola komanda - pusotras stundas attālumā," smej mūziķe.

"Ja nopietni, mūsu mājā kaimiņos dzīvoja kāda ģimene, kurā māte bija holandiete, bet tēvs - itālis. Māte bija skolotāja, un, tā kā Holandē skolotājiem nepieciešams pārvaldīt kādu instrumentu, viņa spēlēja flautu. Un reiz viņa sacīja manai mammai, ka ir liela atšķirība starp viņas meitu, kuru mūzika neinteresē, un mani, kuru tā interesē - abas bijām vienā vecumā.

Izlēmu, ka gribu spēlēt trompeti! Biju redzējusi filmu par Robinu Hudu, un tur skan trompete! Gribēju spēlēt tā, kā filmā.
Izturēju konkursu mūzikas skolā un, kad skolas direktors man vaicāja, kādu instrumentu vēlos spēlēt, atbildēju, ka trompeti. Viņš bija kā milzis manā priekšā! Kad pateicu, ka vēlos spēlēt trompeti, viņš jutās šokēts un atbildēja, ka man diemžēl neesot pietiekoši lielu plaušu, lai to varētu darīt. Man toreiz bija četri vai pieci gadi un nezināju pat, kur tādas plaušas atrodas. Tad nu direktors prasīja, lai izvēlos ko citu... Domāju - nu, ko lai saku?! Pie sienas bija visu instrumentu attēlojums - laimīgā kārtā ieraudzīju vijoli un iesaucos: šo! Protams, pēc tam šo instrumentu iemīlēju..."