"Neatliekamās sarunas" viesi - divi pianisti no Osokinu dinastijas: tēvs un dēls jeb Sergejs Osokins un Andrejs Osokins.

Gan viņi, gan Georgijs Osokins, kurš šobrīd vēl koncertē Vācijā, 30. jūlijā Dzintaru koncertzālē pēc gandrīz divu gadu solo darbības atkal satiksies kopīgā trīs Osokinu programmā ar Vivaldi, Baha, Rahmaņinova, Čaikovska, Ravela, Mocarta, Šopēna un Brāmsa mūziku īpaši tai veidotās transkripcijās un koncertfantāzijās.

Vai programma patiesi būs pilnīgi jauna? "Gandrīz jauna, jo dažus darbus mums ļoti lūdza atkārtot - piemēram, Čaikovska svītu no baleta "Riekstkodis", arī Bahu un Vivaldi," precizē Andrejs. "Bet pārējais - pilnīgi jauns.

Šoreiz amplitūda būs ļoti plaša - no baroka laika, no Vivaldi, caur Mocartu, Šopēnu un Čaikovski līdz pat Rahmaņinovam un Ravela "Bolero".

Autoram pašam ir pārlikums divām klavierēm, ko viņš pats ierakstījis, bet mēs uztaisījām variantu trim klavierēm, lai veiksmīgāk atdalītu ritmisko enerģiju no skaistās melodijas un tās pārvērtībām."

Pie pārlikumiem katrs savu roku pielikuši. Bet Sergejs Osokins apstrādājis tieši Ravelu: "Daudz ko izdarījis pats komponists, gribēju ne tikai pārlikt trim klavierēm, bet izmantot arī kādu īpašu efektu..."

Vaicāti, kā īsti izauklēta programma, Sergejs atklāj: "Tas bija īpašs darba periods - sākumā mums bija trīs dažādi varianti, ko apspriedām, līdz izvēlējāmies variantu, ka pirmajā daļā lielākoties skanēs dueti, bet otrā daļa būs kopā ar orķestri - tāds kā klavieru koncerts, kuru veidos dažādu autoru mūzika."

"Programmas izvēle bija garš ceļš.

Sapratām, ka trim individualitātēm nepieciešams nonākt pie kopsaucēja.

No vienas puses - trim klavierēm nav daudz oriģinālskaņdarbu, taču tik daudz fantastiskas mūzikas rakstīts vienām vai divām klavierēm! Interesanti, kā skanēs citam ar citu, kā viens palīdzēs otram. Daļas būs atšķirīgas, bet galvenais, ka uz skatuves būs trīs klavieres, no Polijas atkal tiks atvests Yamaha fantastiskais intsruments, kas spēj izturēt jebkuru pianistu un palīdz īstenot jebkuru vēlmi," skaidro Andrejs.

Abi mūziķi nenoliedz - programma varēja būt trīsreiz garāka. "Dzintaru koncertzāle ir skaista gan ar savu vēsturi, gan ar atrašanos tuvu dabai - te ir brīnišķīgās priedes, jūra, vējš.

No otras puses - tā tomēr ir koncertzāle ar savu akustiku, un nav tā, ka skaņa vienkārši aiziet debesīs, publikai atstājot vien mazumiņu.

Gribas tur spēlēt ilgi, stundām garu programmu, bet sapratām, ka vajag, lai arī klausītājiem būtu baudāmi... Lai gan - ja būs karsta publika, kaut ko nospēlēsim arī piedevās," - tā Andrejs Osokins.

30 pirkstu variācijas, trīs solisti - tuvi ģimenes locekļi. Cik būtiski visiem ir satikties? "Vispirms jau tas vispār ir rets gadījums, ka ikdienā varam visi satikties," pasmaida Sergejs. "Jau dzīvē grūti to izdarīt, tāpēc man ir īpaši liels prieks un radoša sajūta, ja varu strādāt kopā ar saviem dēliem!"

Andrejs: "Tā ir ne tikai lieliska iespēja būt kopā ar ģimeni, bet runāt par mūziku, spēlēt, šādā līmenī veidojot saskarsmi.

Tā ir vienreizēja, brīnišķīga sajūta - dalīt skatuvi ar tuviem cilvēkiem!

Tas ir nozīmīgs un patīkams brīdis, tāpēc to atkārtojam vēl un vēl," teic Andrejs un atklāj, ka nākamais Osokinu dinastijas koncerts gaidāms janvārī, Latvijas Nacionālajā operā un baletā.