"Man patīk šis rudens. Noskaņa ir ļoti pozitīva. Kaut arī ar Latvijas koncerttūri turpinu iesākto sezonu Vīnes Valsts operā, vienlaikus ir laba sākuma sajūta - jo šis tas pamainījies manā profesionālajā ceļā," intervijā Gundai Vaivodei atzīstas Ņujorkas Metropoles un citu pasaules opernamu dīva Kristīne Opolais.

"Esmu cilvēks, kurš vienmēr iet pret sistēmu. Jau skolā man tā nepatika, arī Mūzikas akadēmijā ne, un nesen sāku izjust saspringumu arī savās attiecībās ar aģentu, tāpēc esmu to mainījusi. Ir brīnišķīgi, ka šobrīd esmu zvaigžņu plejādē, bet svarīgi arī, ko varu darīt tālāk. Negribas sastapties tikai ar dramatiskajām lomām, negribas tās pārforsēt un pārstrādāties, taču aģenti grib tevi nodarbināt maksimālā režīmā. Šobrīd gribu padzīvot nesteidzīgi. Jūtos brīva, ir spēku pieplūdums, un, runājot par šo tūri - ir arī intuīcija, ka viss aizies pareizajā virzienā."

Viesošanos Latvijā Kristīne iezīmē ar trim koncertiem, kuros uzstāsies kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un itāļu diriģentu Sesto Kvatrīni: 30. septembrī viņa dziedās Liepājas "Lielajā dzintarā", 2. oktobrī - Latgales vēstniecībā "Gors" Rēzeknē, bet 4. oktobrī - Latvijas Nacionālajā operā, un šo koncertu tiešraidē pārraidīs arī "Klasika".

"Tiešraide uzdzen adrenalīnu... Bet, jo vairāk adrenalīna, jo labāks rezulāts," smejas Kristīne.

Bet kādas šobrīd dziedātājai attiecības ar dzimto Rēzekni, kur viņa nodzīvojusi līdz pat 18 gadu vecumam? "Ilgu laiku ar šo pilsētu man saistījās zināmas negācijas... Kopš 2009. gada atmiņas bija pavisam skumjas - mūžībā devās tētis, apciemoju viņu kapsētā, divreiz iebraucu pilsētā, taču... Izjūtas nebija patīkamas. Taču šobrīd viss ir mainījies. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem sagribējās atpakaļ. Pilsēta ne tikai izskatās citādi; arī tās enerģētika ir cita. Un Gora zāle - droši varu teikt, ka tā ir viena no labākajām zālēm Eiropā! Liels gods tur dziedāt."

Vaicāta, kas pamudinājis Kristīni pēc ilgāka laika atkal sagatavot soloprogrammu, Kristīne saka tā: "Atbilde ir ļoti vienkārša - tas, kurš mani piespiedis to darīt, ir Andrejs Žagars, kurš čakli seko visām manām gaitām. Programma prasīja laiku - halturēt negribējās."

Kristīnes bijusī kolēģe, koncertmeistare Anna Roždestvenska kādā sarunā atzinusi, ka Kristīne ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš visu cilvēcisko izjūtu gammu saņēmis jau piedzimstot. "Ak, cik interesanti un savādi... Varbūt piedzimu ar to visu? Lai gan - dzīvē pati daudz ko esmu pārdzīvojusi, daudz ko pieredzējusi un redzējusi, un šī pieredze man ļoti palīdz - domāju, ka no tās arī tās krāsas atrodu katrai savai lomai," prāto dziedātāja.

Bet ko, viņasprāt, iemāca veiksme, un ko - neveiksme? "Pirmā dod spēku un pārliecību, ka vari. Otrā - spēku un gribēšanu pierādīt, ka nākamā būs veiksme... Manuprāt, veiksme un neveiksme ļoti draudzīgi dzīvo kopā. Bez neveiksmēm mēs nevaram augt.

Visbīstamāk ir tad, ja visu laiku tikai veicas, jo vienā brīdī šķiet, ka tā tam jābūt. Un tādā gadījumā neveiksmes ir īpaši sāpīgas, to dēļ var iedzīvoties kompleksos. Var sabrukt.

Tāpēc - tāpat kā nedraugi dod spēku, arī neveiksmes dara to pašu. Manā mākslinieciskā ceļa sākumā tieši neveiksmes mudināja uz panākumiem."

Viens no lielajiem panākumiem ir arī Triju Zvaigžņu ordenis, kas Kristīnei šogad piešķirts, taču pagaidām to savā rokā vēl nav turējusi. "Negribas šo notikumu formāli ieplānot grafikā, taču... Man ir ļoti liels gods, vēl joprojām neticu šim faktam.

Kad ziņu par Triju Zvaigžņu ordeni izlasīju feisbukā, sākumā nodomāju, ka tas ir joks.

Gandrīz visi mani sapņi, par kuriem esmu sapņojusi, ir piepildījušies, bet šis ir sapnis, par kuru pat sapņojusi nebiju... Jebkuram, kurš savu darbu dara no sirds un ir apsēsts ar savu profesiju, ir svarīgi just, ka esi vajadzīgs savai valstij un ar tevi lepojas."

Vēl sarunā par kopā būšanu ar ģimeni un brīnišķīgajām atpūtas nedēļām kopā ar dzīvesbiedru Andri, meitiņu un suņuku Antonu. Un to, cik svarīgi būt visiem kopā.