17. marta vakarā Lielajā ģildē gaidāms Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sarūpētais koncerts, kurā skanēs Sergeja Prokofjeva, Pētera Vaska un Sebastiana Fagerlunda mūzika. Pie diriģenta pults stāsies Normunds Šnē, bet soliste būs vijolniece Elīna Bukša.

"Prokofjeva Pirmais vijolkoncerts bija pirmais darbs, kas atrada vietu šajā programmā, un tad šķita loģiski izveidot tādu kā arku šim koncertam ar Prokofjeva lieliskajiem darbiem," stāsta Normunds. "Vijolkoncerts būs programmas beigās kā fantastiska, mazliet attālināta izskaņa, bet ar kaislību stāstu par Romeo un Džuljetu koncerts sāksies."

Normunda Šnē simpātijām pret Prokofjeva mūziku ir sena vēsture - ne velti šoreiz svītu no mūzikas baletam "Romeo un Džuljeta" veidojis viņš pats. "Kaut arī pats Prokofjevs veidojis vairākas svītas, mana vēlme bija pasvītrot dramaturģiju, kas baleta pamatā - līnija, kas ved no bezrūpības, jaunības idilles līdz traģēdijai. Mīlestība uz Prokofjeva mūziku nekur nav zudusi - tikai nākusi klāt pieredze un zināšanas. Tik daudz kā jauna par viņu esmu uzzinājis, arī no viņa apjomīgās dienasgrāmatas, kas publicēta.

Var jau domāt - kāpēc gan pēc prombūtnes viņš tomēr atgriezās Padomju Savienībā? Tāpēc, ka mēs gribam atgriezties tur, kur esam dzimuši - un tā vilkme ir stiprāka par naudu, pasaules slavu un visu pārējo.

Iespējams, ka radošais potenciāls viņam atraisījās tieši ar "Romeo un Džuljetu", jo tāds traģisms gan viņam pašam, gan klausītājiem bija pārsteigums. To var uzrakstīt cilvēks ar ļoti dziļu emocionālo pasauli. Mūzika ir kas vairāk nekā vienkārši baletmūzika."

Bet Pirmais vijolkoncerts? "Tajā ir krietna deva sentimenta, jūtīguma, kuru varam atrast arī Mendelszona mūzikā. Šis koncerts kaut kādā ziņā ir Prokofjeva atbilde uz viņam adresētajiem pārmetumiem, ka viņa mūzikā trūkst lirikas. Varu iedomāties, cik komponists jutās radoši vientuļš tālaika Krievijā - šādu mūziku neviens cits nerakstīja, un varbūt tieši tāpēc viņš devās projām no dzimtenes," min Normunds.

Tikām Sebastiana Fagerlunda Stonework vēstījums piederas pie līnijas, ko ar savu skaistumu aizsāk Prokojeva baletsvīta. "Zināmā mērā arī Fagerlunds ir romantiķis. Viņa spēja pārvaldīt orķestri un organizēt šo resursu ir pilnīgi apbrīnojama! Kā Vāgneram! Mikelandželo teica, ka skulptūru uztaisīt ir ļoti vienkārši - vajag tikai no akmens atskaldīt visu lieko. Tāpat ir arī Fagerlunda darbu, kas uzrakstīts ļoti saturīgi, tajā nav lieku nošu."

Un kas Normundam Šnē sakāms par Pētera Vaska pirmo simfonisko lieldarbu “Sastrēgumstunda”, kas sacerēts 1978. gadā un arhīvos sastopams arī ar nosaukumu “Mūzika orķestrim”?

"Interesanti bija atgriezties laikā, kad abi ar Pēteri Vasku vēl dzīvojām kaimiņos aiz Āgenskalna tirgus - katru rītu Pēteris sportodams ieskrēja arī pie manis. "Sastrēgumstundā", protams, viņš ir pilnīgi savādāks - tas ir Pēteris, kurš vēl meklē savu ceļu, savu valodu, taču kurš jau tobrīd asi atsaucas uz to, ko jūt, kāda ir apkārtējā dzīve. Un toreiz tā dzīve bija krietni savākāda."