Šomēnes 90 gadu jubileju svin Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskola. Ar tās direktoru un diriģentu Robertu Liepiņu un Mediņskolas absolventu, komponistu Arturu Maskatu tiekamies "Neatliekamajā sarunā".

21. oktobrī notiks absolventu salidojums. Cik daudz audzēkņu īsti absolvējuši Mediņskolu? "No skolas pirmajiem gadiem informācijas diemžēl nav, jo tā gājusi bojā kara laikā, bet no 1947. gada uzskaitīti absolūti visi! Kopumā - apmēram četrarpus tūkstošu mūziķu," atklāj direktors Roberts Liepiņš, kurš pats savulaik absolvējis Dārziņskolu, bet Mediņos strādā kopš 1980. gada.

"Viss sākās ar to, ka man piedāvāja, vai negribu paralēli darbam Rīgas 3. mūzikas skolā dažas stundas pasniegt obligāto diriģēšanu. Mazliet vēlāk uzaicināja kļūt par direktora vietnieku mācību darbā, bet nu jau trīsdesmit pirmo gadu esmu direktors."

Kad pirms 90 gadiem, pašam Rainim klātesot, tika dibināta Mediņskola, par tās mērķi tika izvirzīts sniegt muzikālo izglītību pēc iespējas vairāk cilvēku. Kādi šobrīd ir skolas mērķi? "Pirmkārt, sagatavot kvalificētus speciālistus, jo gandrīz visi absolventi studijas turpina JVLMA vai arī dodas mācīties uz ārzemēm," atklāj direktors. "Pie mums var apgūt visas specialitātes, izņemot arfu. Protams, salīdzinājumā ar 1990. gadu, nedaudz krities audzēkņu skaits, bet joprojām esam lielākā mūzikas vidusskola Latvijā - šobrīd šeit mācās 159 topošie mūziķi un mūzikas speciālisti, un šogad I kursā uzņēmām 49 jaunus un talantīgus cilvēkus."

Kā mainījušās prasības? Kāds ir reflektants, kurš nāk uz Mediņskolu? "Normāli, ka jaunieši šodien ir savādāki," uzskata direktors. "Arī mēs cenšamies iet laikam līdzi un ieviešam dažādus jauninājumus, cik vien iespējams - lai gan Mocarts paliek Mocarts un Bēthovens tāpat... Instrumentārijs mums ir diezgan labs - par to paldies Kultūras ministrijai. Visjaunākā specialitāte ir džeza un popmūzika - talantīgākie absolventi mācās gan JVLMA, gan Tallinā un citās valstīs. Vokālisti iecienījuši Itāliju, arī Maltu un Maskavu.

Un ir mums, piemēram, vijolniece, kura grasās kļūt par aktrisi. Ir arī astronomi, matemātiķi, datorspeciālisti.

(..) Un man šķiet, ka Latvijā uz vienas rokas pirkstiem  var saskaitīt tās mūzikas skolas, kurās nestrādā mūsu absolventi."

Roberts Liepiņš atklāj, ka specialitātes, kurās valda audzēkņu deficīts, ir oboja un fagots, taču nav tik slikti ar tromboniem - šobrīd studē trīs trombonisti, bet ceturtais, kurš vēlējies to mācīties, pārkvalificējies uz tubu.

"Lielākais pieplūdums tomēr ir uz džezu un popmūziku, pateicoties lielajiem šoviem. Jo daudziem šķiet - ja tikai gribu, varu ņemt rokā mikrofonu un būšu dziedātājs. Izrādāss - tā vis nav..."

Viens no Mediņskolas pazīstamākajiem absolventiem ir komponists Arturs Maskats, kuram nu jau pašam arī savi audzēkņi. Ja kāds saka, ka nāk no Mediņskolas - vai sirds iesilst īpaši? "Protams! Uzreiz ir sava asociāciju gūzma un tēli - domāju, kuros gados viņš tur bija, pie kā varēja mācīties.

Skolas garu gandrīz simtprocentīgi veido tur valdošā aura, un teorijas nodaļā, kurā mācījos, tā bija brīnišķīga! Tur bija pasakaini pedagogi.

Teorijas nodaļas vadītājs bija Jānis Līcītis, pie kura mācījos gan elementārteoriju, gan harmoniju un polifoniju, un viņš vislielākajā mērā pielika roku, lai es kļūtu par komponistu - viņš prata iestāstīt, ka man tas noteikti dzīvē jādara.

Kompozīciju tolaik pasniedza Tamāra Dadaševa, kuru šodien pazīstam kā Tamāru Kalnu jeb Ingas Kalnas mammu. "Viņa bija brīnišķīga skolotāja!

Un tad vēl Marija Mediņa, Vita Krūmiņa, Gunārs Jaunslavietis, Austra Brikmane - tie pasakainie cilvēki, kuriem piemita Latvijas pirmās brīvvalsts kultūras inteliģence - to, īpaši neafišējot, viņi prata iedvest savos audzēkņos.

Tas bija Mediņa gars," atceras Arturs Maskats, kurš Mediņskolā ieradies pēc Valmieras mūzikas skolas pabeigšanas. "Mans skolotājs Arvīds Rozenbergs pie rokas mani aizveda uz Mediņkolu, jo uzskatīja, ka Mediņi ir tā labākā vieta, kur mācīties."

Vaicāts, vai tad, ja mūžs būtu jāatkārto, Mediņi būtu tā skola, kur stātos vēlreiz, Arturs pārliecināti saka: "Noteikti! Tas izrādījās mans īstais dzīves ceļš.

Jo sākumā, kad vēl mācījos mazajās klasēs, vecāki mani aizveda uz Dārziņskolu - gribēju kļūt pianists. Dārziņos uzreiz pateica, ka līmenis īsti neatbilst prasībām un nevarēšu to arī sasniegt...

Taču interese par mūziku palika. Arvīds Rozenbergs bija mācījies pie Līcīša, savukārt Jānis Līcītis mani aizveda uz kompozīcijas nodaļu JVLMA, jo pats biju domājis, ka iešu uz teorētiķiem.

Līcītis teica - nē, tu iesi uz komponistiem, un es pats uz turieni tevi aizvedīšu!

Vēl šodien atceros mūsu kopīgo gājienu uz kompozīcijas klasi pie Valentīna Utkina. Nezinu gan, ko viņi abi savā starpā runāja, bet esmu ļoti pateicīgs viņiem par to, kā viss notika..."

Starp citu, šobrīd Mediņskolā kompozīciju māca Andris Dzenītis.

Interesanti, ka Mediņskolas kopmītnes savulaik atradušās mājā, kur šobrīd iekārtojies Kaņepes Kultūras centrs. "Nesen uz turieni biju aizgājis un priecīgs sapratu, ka tā ir māja ar savu likteni - tā piesaista jaunus, radošus cilvēkus. Kad nokļuvu Rīgā, četrus gadus tā bija mana mājvieta. Pirmajā stāvā bija puišu kopmītnes, biju vienā istabā ar Jāni Baltiņu. Vēl tur dzīvoja arī, piemēram, Dzintars Josts.

Savukārt otrajā stāvā dzīvoja meitenes - viņu vidū arī Gunda Vaivode. Bijām trakulīga kompānija!

Kad ēka pēc gadiem strauji ieguva kultūras centra nozīmi, kļuva ļoti silti ap sirdi - sapratu, ka tradīcijas turpinās. Tolaik, iepretim pagalmam, atradās Lietišķās mākslas vidusskolas kopmītnes - mēs tur bijām tāds jauno un radošo cilvēku putnu būris."