"Man ir ļoti liels prieks, ka uz Rīgu izdosies atbraukt tieši papa jubilejā... Tāpat vienmēr esmu gribējis, lai arī  Bavārijas Radio simfoniskais orķestris atbrauktu uz manu dzimteni, lai es to viņiem varētu parādīt: mani mūziķi par Rīgu daudz lasījuši un dzirdējuši," saka pasaulē slavenākais latviešu maestro Mariss Jansons.

Jau piektdien, 7. novembrī, Latvijas Nacionālajā operā baudīsim viņa vadīto Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vienīgo koncertu Latvijā, kuru Mariss Jansons veltīs sava tēva – izcilā diriģenta Arvīda Jansona piemiņai, godinot viņu 100. jubilejā. Koncertu tiešraidē pārraidīs arī "Klasika".

Vaicāts, kālab koncertā izvēlējies atskaņot tieši Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju "No Jaunās pasaules" un Dmitrija Šostakoviča Piekto simfoniju, Mariss Jansons intervijā Gundai Vaivodei atklāj:

"Šie bija darbi, kurus tēvs ļoti mīlēja un arī daudzkārt atskaņoja. Dvoržāka Devītā simfonija viņa dzīvē spēlēja visai nozīmīgu lomu: visupirms viņš to diriģēja konkursā, iegūstot otro prēmiju, bet 1952. gadā ar to devās uz Čehiju.

Saprotams, ka čehu klasiku atskaņot pašiem čehiem – tas nebija viegli... Taču viņš guva kolosālus panākumus! Paši čehi atzina: tā, kā tēvs iestudējis Dvoržāka Devīto, viņi nekad nav dzirdējuši, un no tā laika viņš kļuva par vienu no šīs simfonijas labākajiem interpretiem.

Arī Dmitrija Šostakoviča mūziku tēvs ļoti mīlēja un daudz uzmanības veltīja tās atskaņošanai, īpaši jau strādājot Pēterburgā. Viņa repertuārs bija ļoti plašs; paps diriģēja visu, turklāt ļoti ātri mācījās jaunus darbus: visi Ļeņingradas komponisti kā traki nāca pie viņa!"

Pēc koncerta Rīgā Bavārijas Radio orķestra un Marisa Jansona ceļš vedīs uz Taivānu, Japānu un Koreju, kur skanēs tieši šī pati programma.

"Tā tikai liekas, ka labā roka sit takti, bet kreisā rāda nianses. Tātad labā – saprāts, kreisā – sirds. Nē, abas rokas ir no sirds, citādi mūziķos nomirs iedvesma, un tas ir krahs," savulaik izteicies Arvīds Jansons.

Vai šim principam uzticīgs ir arī Mariss Janons? "Atklāti sakot, diriģējot par to nedomāju. Bet tā tam būtu jābūt. Diriģenta ķermenis jau nestāv kā monuments. Ļoti svarīgs ir arī acu kontakts, īpaši operu iestudējumos, kur diriģents faktiski ir kā muzikālais režisors vai pat konkrēts personāžs," teic maestro. Viņaprāt, ķēdīte ir šāda: rokas atsoguļo signālu, ko dod prāts, savukārt prātam signālu raida sirds. "Ja signāls par švaku, arī rokas nezinās, ko darīt," – tā maestro.

Bavārijas Radio orķestris, Marisa Jansona žesta vadīts, ir brīnumaini atsaucīgs, jūtīgs partneris; šķiet, Mariss Jansons kā burvju mākslinieks no tā spēj izvilināt visu, ko vien vēlas: spēcīgu un sulīgu skaņu, daudzkrāsainas nianses. Vai patiesi vēl ir kādi izaicinājumi arī šim tik izcilajam orķestrim?

"Katrs orķestris ir kā cilvēka individualitāte: ar savu raksturu un mentalitāti, ar īpašu skaņu un daudziem principiem, kas raksturīgi tikai tam. Patiesi, Bavārijas Radio orķestra mūziķi spēlē ar lielu mīlestību un atdevi – ikvienā koncertā muzicē kā savā pēdējā! Tas jārespektē, jāmāk paturēt un saudzēt. Tiklīdz sāksi spiest, ka vajag darīt kaut ko citādi, viņi zaudēs savu individualitāti."

Maestro pārliecinājies, ka interpretācijā tas grūtākais patiesi ir panākt delikātu, skaistu piano un pianisssimo: "Spēlēt tempā ar pilnu emociju un iedvesmu - tas ir brīnišķīgi, bet, manuprāt, vieglāk, nekā spēlēt delikāti, ar brīnišķīgu skaņu, sevišķi lēnās daļas: grūti to atmosfēru dabūt. Tāpēc mēs daudz strādājam pie tā. Labākie pasaules orķestri ir inteliģenti un strādā šajā virzienā - Concertgebouw, Vīnes filharmonijas un Berlīnes filharmonijas orķestris."

Vai atteikšanās no pasaulslavenā Amsterdamas Concertgebouw orķestra vadības maestro dzīvi darījusi rāmāku, ieviešot arī lielāku sirdsmieru?

"Jūs nevarat iedomāties, cik man bija grūti izvēlēties – kuru orķestri atstāt, pie kura palikt... Tur nostrādāja daudzas lietas. Sāku domāt: nu, cik ilgi vēl varēšu izturēt to šausmīgo slodzi, strādājot ar diviem orķestriem? Strādāju taču katru nedēļu, augu gadu, plus vēl koncertbraucieni. Cik ilgi to vēl spēšu? Pērn ar Amsterdamas orķestri bijām pasaules tūrē – Eiropā, Japānā, Austrālijā, Ķīnā, Krievijā. Kaut arī diriģēju koncertus, tobrīd nejutos labi. Tad arī sapratu, ka jāizlemj. Bet grūti bija... Jo abi orķestri šobrīd ir ļoti labā formā.

Tagad, kad atkal jūtos labi, jau sāku domāt: nu, kāpēc tā darīju, kāpēc atteicos?! Bet tad atkal ieslēdzas saprāta balss. Taču nevaru teikt, ka jūtos komfortabli; šajā jautājumā ir ļoti pretrunīgas izjūtas. Protams, pie Amsterdamas Concertgebouw jebkurā laikā varēšu atgriezties kā viesdiriģents, bet... ģenerālis bez savas armijas nav nekāds ģenerālis.

Sapratu arī to: ja pamestu Minheni, tā būtu lielāka nodevība. Te vajag kādu, kas piesviež malku, lai uguns deg."

Savam sekotājam – Concertgebouw nākamajam galvenajam diriģentam diriģentam Daniēlem Gati – maestro velta atzinīgus vārdus, bet vienlaikus ar prognozēm ir piesardzīgs: "Ceru, ka viss būs labi. Bet to nekad nevar zināt, pirms diriģents ar orķestri nav nostrādājis pirmos pāris gadus. Jo sākums jau vienmēr ir kā medusmēnesis, bet, paiet laiks, un jautājums – kā ir tad?

Diriģenta sadarbība ar orķestri vienmēr ir noslēpumaina lieta, gluži tāpat kā diriģenta talants. Kur ir tā atslēga?

Vienam orķestrim konkrētais diriģents der, citam nē. Tāpat kā attiecībās ar cilvēkiem: ar vienu simpātijas rodas no pirmā acu skatiena, ar citu – nekā. Ķīmija nenostrādā."