Piektdien, 3. novembrī, tiešraidē no Lielās ģildes "Klasika" aicina baudīt LNSO koncertu "Elgars un Enigma", kurā pie diriģeta pults stāsies Vasilijs Sinaiskis, kurš 13 gadus (kopš 1975. gada) bija LNSO mākslinieciskais vadītājs. Tagad viņš kļuvis par orķestra Goda diriģentu.

Sarunā ar "Klasiku", kas notika otrdien pēc mēģinājuma, viņš atceras savus Rīgā pavadītos gadus un kādreizējos kolēģus, raksturo orķestri šobdien, stāsta par saviem audzēkņiem un dalās priekā par piešķirto goda nosaukumu, ar ko Sinaiskis lepojas un tulko kā zīmi, ka orķestris un diriģents viens otru nezaudē un atceras.

"Daudz efektīgu skaņdarbu toreiz spēlējām un daudz latviešu mūzikas, bet visvairāk - Māleru un Rihardu Štrausu. Nupat ar orķestra koncertmeistariem runājām, ka Štrauss joprojām visiem ļoti patīk - priecājos, ka toreiz sākām audzēt šo patikšanu," atceras maestro.

"Visus labos mūziķus - Vilni Strautiņu, Vilni Pelnēnu, Ģirtu Pāži, Arvīdu Klišānu - allaž gribēju izcelt kā solistus, tāpēc atbilstoši izvēlējos skaņdarbus. Toreiz orķestris bija ļoti spēcīgs - metālpūšamo grupā bija Boļeslavs Voļaks un brāļi Klišāni, blakus sēdēja Vilnis Pelnēns un obojists Uldis Urbāns, kura meita Ilze tagad spēlē pirmo flautu - tā, kā Uldis spēlēja oboju, bija pasaules klase."

Vasilijs Sinaiskis jo labi atceras: "Kad atnācu, Valda Zariņa orķestrī vēl nebija - viņš spēlēja pie Tovija Lifšica Latvijas Filharmonijas kamerorķestrī, bet es visus labākos gribēju sev - azarts man bija! Pārvilināju Valdi, pārliecināju priekšniecību, lai tā maksā labu algu, nopirkām viņam labu vijoli. Bet pats galvenais - centos, lai viņiem vsiem iznāk spēlēt solo koncertos."

Vaicāts, kā īsti LNSO viņa vadībā izauga par lielisku orķestri, maestro atceras: "Mudinājumu un rekomendācijas braukt uz Rīgu man deva Kirils Kondrašins. 

Kad atbraucu, orķestris jau bija labs, bet šķita, ka mūziķi strādā bez īpašas intereses. Man gribējās cilvēkos šo interesi raisīt - tikt pie sajūtas, ka kalpojam Latvijai.

Latvija no Maskavas bija tālu, tāpēc mums bija iespēja spēlēt "aizliegtu" mūziku, un tie bija komponisti, kuri vēlāk kluva diži - Šnitke, kurš par savu darbu atskaņojumiem allaž bija priecīgs; bieži spēlējām Denisova un Gubaiduļinas opusus. Visu, kas radās jauns un interesants, mēs uzreiz spēlējām. Arī ārzemēs.

Atvveros Ivanova Vijolkoncertu ar Valdi Zariņu, Plakida "Sasaukšanos" un Romualda Kalsona "Kāzu dziesmas" - visu, kas man šķita, ka ārvastu klausītājam varētu būt interesants, spēlējām. Un vēl joprojām labi atceros Ivanova "Varavīksni", ko atskaņoju kopā ar BBC simfonisko orķestri."

Vaicāts par programas izvēli 3. novembra koncertam, maestro saka tā: "Programmai piedāvājuu Elgara "Variācijas par Enigmas tēmu, bet sarunās ar LNSO izskanēja Ivanova vārds - tā nu nonācām pie 21. simfonijas."

Maestro Vasilijs Sinaiskis no sirds priecājas par saviem mācekļiem - tie ir gan Rīgā, gan Sanktpēterburgā un Maskavā. No mums labi zināmo diriģentu vidus - Imants Resnis un Jānis Zirnis. "Ļoti talantīgi ir šie puiši - augstu viņus vērtēju."

Un ko īsti Vasilijam Sinaiskim nozīmē nule kā LNSO piešķirtais Goda diriģenta statuss? "Vispirms kļuvu par BBS filharmoniskā orķestra Goda diriģentu, tad - Malmes Goda diriģentu. Bet atkārtošos - Rīgā pavadīju savus labākos gadus, man vienmēr licies, ka ar orķestri mums jāsaglabā psiholoģiska saikne. Tajā vēl aizvien redzu cilvēkus, kuri spēlēja arī manā pirmajā koncertā... Nellija Sarkisjana, Baiba Šulce, Boļeslavs Voļaks vēl aizvien labi izskatās, dod, Dievs, lai viņiem laba veselība! Jūtu lepnumu, saņemot ziņu par Goda diriģenta statusa piešķiršanu. Labi, ka viens otru nezaudējam un atceramies - tas ir ļoti svarīgi..."

Iepriekšējo reizi maestro Rīgā viesojās tieši pirms gada, kad LNSO svinēja 90. jubileju, un lūk, ko viņš "Neatliekamajā sarunā" stāstīja Intai Zēgnerei...