No 8. līdz 10. decembrim Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars" norisināsies Islandes nedēļas nogale. Taču jau šobrīd "Klasikā" viesojas islandiešu komponists un diriģents Daniels Bjarnasons un pianists, Islandes nedēļas nogales mākslinieciskais vadītājs Vikingurs Oulafsons.

Dāvis Eņģelis: Varbūt sāksim ar jautājumu – vai, jūsuprāt, ir jārunā par mūziku?

Vikingurs Oulafsons: Jā, kāpēc? Labrīt arī tev!!! Ja vēlies runāt par mūziku un tev tā patīk, protams, ka ir jārunā. Ja tā neiet pie sirds, vari nerunāt un vienkārši spēlēt.

Bet var arī spēlēt, izbaudīt un nekas nav jārunā.

VO: Esmu vadījis televīzijas raidījumu par mūziku. Katrā no 10 raidījumiem, kas ilga 40 minūtes, izvēlējos vienu tēmu un mēģināju par to runāt, spēlēt pie klavierēm, intervēju cilvēkus. Man patika to darīt un, ja tas sagādā prieku, to vajag darīt. Atceramies kaut Bernsteinu, Gūldu un citus, kas bija lietpratēji, runājot par mūziku. Un ir svarīgi uzticēties publikai. Nevajag noblietēt stāstījumu. Vari stāstīt tā, lai visiem būtu interesanti.

DB: Jā, manuprāt, tas ir svarīgi. Protams, ne visiem tas padodas, un arī daudzi mūziķi nav labākie runātāji par mūziku. Vai pat komponisti. Bet tas nenozīmē, ka viņu mūzika tāpēc būtu mazāk vērtīga. Ir labi runāt par mūziku, bet tas, protams, neaizvieto pašu mūziku.

Daniel, tu esi teicis, ka Tev nepatīk rakstīt anotācijas par savu mūziku.

Daniels Bjarnasons: Es nerakstu anotācijas programmiņām, jo uzskatu, ka tas nepiešķir skaņdarbam papildus vērtību. Man patīk runāt par saviem darbiem, bet tiem nav pavadošo tekstu, kas kaut ko izskaidrotu vai analizētu. Man bieži ir problēmas ar koncertu programmiņām.

VO: Tas var ierobežot. Dažreiz mūzika ir lielāka par jebkuru tajā iesaistīto indivīdu. Esmu par to ļoti pārliecināts. Vienalga, vai runa ir par Bahu, Bēthovenu vai kādu citu. Mūzika ir lielāka par šiem cilvēkiem. Ja sākam sasaistīt mūziku ar konkrētām idejām, tas var ierobežot, un tā tam nevajadzētu būt.

Vai jūsu izteiktā doma attiecas arī uz mūzikas interpretu?

VO: Mūzikas atskaņošanu vienmēr uztveru kā satikšanos starp komponistu un mūziķi. Un, protams, klausītāju. Vienmēr ir šie trīs elementi. Tas man liek aizdomāties: ko vispār nozīmē pierakstītā nots? Pagājušonedēļ spēlēju Mocarta Klavierkoncertu dominorā. Tu vari nospēlēt katru noti un atskaņojuma norādi. Bet beigās jāsaprot, ka tas uzrakstīts pirms vairāk kā 200 gadiem. Citam laikam un citai akustikai, kurā atrodas varbūt 180 cilvēku. Es savukārt spēlēju 1800 cilvēkiem, desmitkārt lielākai publikai. Un tam jāpielāgojas. Viena lieta, kas visiem komponistiem kopīga, lai cik atšķirīga nebūtu mūzika: atskaņošana vienmēr nozīmēs uzdrīkstēšanos pielāgoties, definēt no jauna, būt brīvam nospēlēt darbu pilnīgi citādāk.

Rezumējot par pirmo tēmu, vai tādā gadījumā jūs piekrītat viedoklim, ka mākslai būtu jārunā pašai par sevi? Mākslas uztvērējs sastopas ar mākslasdarbu un nolasa vēstījumu bez anotācijām?

DB: Māksla ir gana sarežģīta, daudzslāņaina, un ir neiespējami to reducēt līdz vienai domai. Kā jau Vikingurs teica – komponists un interprets bieži ir mazāks par mākslu un neapzinās visus mākslasdarba līmeņus. Sevišķi, ja tā ir ļoti laba māksla. Mākslasdarbs var būt pats par sevi, bet ir interesanti par to runāt, ieraudzīt dažādus aspektus, un tā arī ir galvenā motivācija komunicēt un sarunāties.

VO: Domāju, ka atbildība visvairāk gulstas uz klausītāju. Katram būtu jāklausās individuāli. Pēc tam var lasīt, ko komponists vai kāds cits par to uzrakstījis, bet ir jābūt šim punktam, kad esi viens ar mūziku. Tāpēc man ļoti patīk koncertēt lielās auditorijās, kur klausās vairāki tūkstoši cilvēku. Tajā ir savs skaistums. Viņi sēž vienā telpā, bet vienlaikus atrodas katrs savā telpā, ko veido mūzika. Manuprāt, svarīgāk ir runāt par klausīšanos, nevis par komponista vai mūziķa pienākumiem.

Latvijā un Islandē dzīvo maz cilvēku, tās ir mazas valstis. Latvijā no tā izriet specifiskas problēmas saistībā ar klasisko mūziku, piemēram, uz koncertiem nāk salīdzinoši neliels skaits cilvēku, vēl mazāk ir to, kuri interesējas par laikmetīgo. Tāpat mūzikas žurnālistiem varbūt būt problemātiski vai neiespējami ievērot objektivitātes distanci, recenzējot koncertus, jo visi pazīst visus. Kā klasiskās mūzikas aina izskatās Islandē?

VO: Jā, ar ko lai sāk? Tu stāstīsi?

DB: Turpini vien.

VO: Islandē dzīvo ar 330 000 iedzīvotāju. Mums nav senu muzikālo tradīciju. Islandiešiem ir ap 2000 tautasdziesmu, kuras pagājušā gadsimta vidū tika ierakstītas. Mūsu pirmie klasiskās mūzikas komponisti piedzima 19. gs. nogalē. Pirmais islandiešu modernists Jouns Leifs rakstīja 20. Gs. 20., 30., 40. gados. Mums nav klasicisma un romantisma tradīciju, Debisī vai Brāmsa, kuri skatās pār plecu. Tas mums dod zināmu brīvību. Islandiešu nav daudz, tāpēc esam spiesti sadarboties vairāk nekā lielākās kultūrās. Tas nav labāk vai sliktāk, bet citādi.

DB: Domāju, ka Vikingura teikto varētu uzsvērt kā pozitīvu iezīmi – mūsu ir maz, mēs neesam šaura profila speciālisti, cilvēki ir atvērtāki žanru saplūšanai. Tāpēc mums nav mazās, norobežotās sabiedrības grupas, kuras klausās klasisko, populāro, elektronisko mūziku un viena ar otru nesarunājas. Islandē tie ir vieni un tie paši cilvēki, vai arī viens otram pazīstami. Sadarbība raisās pati no sevis, tā nav uzspiesta. Lūkojoties no ārpuses, tā varētu būt viena no Islandi raksturojošajām iezīmēm.

VO: Islande atrodas starp Eiropu un Ameriku un ir ietekmējusies no abām kultūrām. Arī mūzika atrodas kaut kur pa vidu. Piemēram, es spēlēju lielisku skaņdarbu, Daniela Otro klavierkoncertu. Tas ir koncerts klasiskā nozīmē. Pirmā daļa ir sonātes formā, otrā daļa ir ļoti skaista, krāspilna fantāzija, trešā daļa ir pilnīgi atšķirīga, tai ir tehno ritma ietekmes, tā, protams, ir sarežģītāka par tehno, bet tas ir jūtams. Līdzīgi varētu raksturot citus labākos darbus, kas tapuši Islandē.

Tātad atrašanās punkts starp kultūrām attiecas arī uz estētiku?

DB: Jā, kā jau teicu pirmīt, mēs varam paņemt kaut ko no viena, kaut ko no otra. Un nav tradīciju, kas mūs sasaistītu.

Bet jums ir sava tradīcija.

DB: Jā, bet tā ir ļoti jauna. Mums ir ļoti jauna klasiskās mūzikas tradīcija. Savukārt mūsu tautiskā tradīcija ir ļoti specifiska, tā attiecas tikai uz vokālo mūziku, mums nav mūzikas instrumentu tradīcijas. Pēc Otrā Pasaules kara atbrauca amerikāņi, tad angļi. Vēl līdz nesenam laikam Islandē atradās amerikāņu militārā bāze, Islandei nav savas armijas. Amerikāņu kultūrai bijusi milzīga ietekme uz Islandi. Spēcīgāka par strāvojumiem no Eiropas, Skandināvijas. Tagad tas izlīdzinās, mēs daudz ceļojam uz Eiropu, lai studētu un strādātu. Bet mēs esam atvērtāki amerikāņu ietekmei, nekā citas Ziemeļeiropas tautas.

Vai no amerikāņiem aizgūtas arī konkrētas tehnikas, muzikālā valoda?

VO: Jā, tā varētu teikt, noteikti. Un amerikāņi ir ļoti atvērti islandiešu mūzikai. Daniels pašlaik aktīvi sadarbojas ar Losandželosas mūziķiem un ir vēl citi piemēri.

Ja esam nonākuši Losandželosā: Daniel, vai vari pastāstīt par sadarbību ar Losandželosas sitaminstrumentālistu kvartetu un skaņdarbu, kuru viņiem veltīji? Kas ir grūtākais no kompozīcijas viedokļa, rakstot sitējiem?

DB: Darbu sauc Qui tollis. Oriģinālā to veltīju Ņujorkā bāzētai sitēju grupai So Percussion, bet Losandželosas kvartets to ierakstīja. Tas ir ļoti labs ieraksts, tapis Luminos ierakstu namā. Sitēju kvartets sniedz bezgalīgas iespējas, kā šādam skaņdarbam pieiet. Es varētu izmantot tikai kongo un vibrofonus vai marimbas. Tam ir milzīgs iespaids uz to, kādā veidolā skaņdarbs beigās izvērtīsies.

Vai tādā gadījumā vēl būtiskāk ir sevi ierobežot valodas līdzekļu izvēlē?

DB: Jā, ir jāatrod savs ceļš. Piemēram, šajā skaņdarbā mūziķi izmanto elektroniku un aktivizē atsevišķus audio celiņus, ar vālīti uzsitot pa instrumentu. Vidējos posmos mūzika kļūst ļoti skaļa. Man tas bija kā izpētes ceļš, izmantojot plašus dinamiskos kontrastus, atainojot pat tādu kā rituālu bungošanu un tai pretstatot noapaļotu, klusinātu skanējumu, kas plūstoši mainās viens ar otru. Man bija ļoti interesanti rakstīt sitēju kvartetam un labprāt to rakstītu atkal.

Vai laikmetīgajā mūzikā ir nozīme skaistumam?

VO: Kas, tavuprāt, ir skaistums?

Es teiktu, ka skaistums nav definējams, bet ir teju neiespējami runāt par mūziku, šo jēdzienu ignorējot. Tu dzirdi mūziku un zini, ka tas ir kaut kas ļoti skaists.

VO: Es domāju, ka, runājot par skaistumu, vienmēr ir svarīgi tam piešķirt kontekstu. Ja tev šķiet, ka viena skaņa attiecībā pret citu veido skaistumu, tad tas, manuprāt, ir skaistums mūzikā. Bet ir grūti iet vēl tālāk, jo daudziem cilvēkiem tas nozīmē kaut ko citu. Man skaistums būtu patiesums. Ja tas, ko tu radi, ir patiess, ja radot esi patiess pret kaut ko, kas ir dziļi tevī un tu nevienam neizdabā. Tā es raksturotu skaistumu mūzikā.

Daniel?

DB: Jā, manuprāt, tā ir laba atbilde. Skaistums ir kaut kas tāds, kas lieliski darbojas savu parametru robežās. Skaistā veidā. Kā teica Vikingurs – viss atkarīgs no konteksta. Nevar skaistumu izņemt no konteksta joprojām teikt, ka tas būs skaisti. Ja tas ir patiesi…

VO: Tu vienkārši pateici to, ko teicu es.

DB: Tas ir grūts jautājums.

Bet kāpēc, piemēram, dodekafono mūziku daudzi neuzskata par kaut ko sevišķi skaistu?

VO: Mums nevajadzētu sapīties terminoloģijā un saprast, ko ar to domājam. Nevajadzētu sajaukt skaisto ar patīkamo. Vai arī, ja mēs lietojam skaistuma jēdzienu tādā nozīmē, kādā to lietoja agrāk, un pārnesam uz citu kontekstu, tad tas paliks tikai tukšs vārds bez satura. Skaistums un baudāmība obligāti nav viens un tas pats.

DB: Man nāk prātā Islandes ainavas. Tās var būt ļoti skarbas, haotiskas – pretējais tam, ko mēdzam asociēt ar skaistumu.

Vai tādā gadījumā varam runāt par to, ka Islandes ainava, kurā esat uzauguši, ir ietekmējusi to, kā raugāties uz mūziku?

DB: Jā, pavisam noteikti. Bet es nevaru pateikt, tieši kā. Es varu teikt, ka Islandes daba ir ietekmējusi mani kā cilvēku, bet, kad rakstu mūziku, nav konkrēta veida, kā tas parādītos. Es apzināti nedomāju par kalniem, pirms ķeros pie rakstīšanas.

VO: Atkal jāpiesauc mūsu pirmais modernists Jouns Leifs, kurš apzināti deva skaņdarbiem nosaukumus „Geizers” vai citādi atsaucas uz Islandes vulkānisko zemi un ainavu. Šādus nosaukumus var pamanīt arī 21. gadsimta islandiešu mūzikā, bet, kad klausos Daniela mūziku, es taču nedomāju – lūk, te ir šļūdonis! Jā, citi komponisti tā dara. Tā darīja mūsu modernisma vectētiņš Leifs, un tas, protams, ir atstājis ietekmi. Bet es vai Daniels, mēs tā nedarām.

DB: Domāju, tas arī saistīts ar nacionālo pašapziņu un idejām, kas bija sevišķi aktuāli Leifa laikā. Tāpēc šodien dabas ainavas skaņdarbu nosaukumos visticamāk nozīmētu kaut ko citu.

Daniel, tu esi stāstījis, ka tev patīk mūzikas abstraktā daba, ka nav iespējams tikai viens viedoklis. Kad tu kopā ar Benu Frostu rakstīji mūziku projektam Solaris, vai tas, ka pirms mūzikas jau bija Lēma teksts un Tarkovska vizuālā informācija, mainīja Tavu pieeju kompozīcijai?

DB: Jā. Ja to salīdzina ar citu manu mūziku, abstraktu mūziku bez teksta, tas bija kaut kas pilnīgi citādāks. Arī tāpēc, ka sastrādājos ar citu skaņdradi, Benu Frostu. Mēs noskatījāmies filmas un pēc tam vairākas stundas improvizējām un to ierakstījām. Vēlāk gājām cauri šim 5, 6 stundu materiālam, rediģējām un bijām jau aizmirsuši, kura vieta no filmas bija ietekmējusi kuras skaņas. Viennozīmīgi – šī mūzika būtu pilnīgi citādāka bez filmas noskatīšanās, bez grāmatas teksta mūsu prātos. Bet mēs ierakstījām mūzikas materiālu un attālinājāmies no filmas un sākām radīt mūzikas materiālu bez noteikta naratīva. Tā kļuva mūzika pati par sevi.

Vai tu piekristu, vēlreiz komponējot, sadarboties ar citu komponistu?

DB: Manuprāt, šim otram cilvēkam ir jābūt pietiekoši atšķirīgam no tevis. Lai jūs pieietu materiālam no atšķirīgiem virzieniem. Strādāt kopā ar akadēmiski izglītotu komponistu būtu daudz dīvaināk. Te mēģinājām radīt kaut ko, kas pilnībā neatspoguļo ne mani, ne viņu, bet kas atrodas vidū starp mums.

Rīgā nesen viesojās komponists Džeims Dilons. Viena no viņa domām, kuru piefiksēju: „Svarīgākais ir likt vienu skaņu otrai klāt tādā veidā, lai tas kaut ko nozīmētu.” Kas jums ir nozīmīgākais mūzikā? Ko tajā meklējat un ko jau esat atraduši?

VO: Skaistums, patiesīgums, tas jau tur ir. Neesmu drošs, vai varu pateikt kaut ko konkrētāku.

DB: Laikam vienīgais veids, kā es varētu atbildēt uz šo jautājumu, būtu koncentrēt visu manu dzīvi vienā teikumā. Es domāju, kā radošam māksliniekam man ir vēlme izzināt, tā ir zinātkāre paskatīties uz lietām un kaut ko radīt, kas strādā, kas ir skaists vai patiess, kā teica Vikingurs. Vai interesants vai šokējošs.

VO: Mēs to varam apgriezt otrādāk. Varam piesaukt otro termodinamikas likumu. Ka universā ir aizvien pieaugošs haoss, kas kopš lielā sprādziena pieaug un beigās novedīs visu līdz bojāejai. Mēs varam domāt par dzīvi uz planētas, par bioloģiskām formām, kuras ir veidotas tā, lai varētu pretoties šim haosam. Tas ir likums. Un tāpat ir mūzikā. Atrast kārtību, harmoniju mūžam pieaugošā haosā.