27. februārī plkst. 19:00 Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē notiks  flautistes Ilzes Urbānes jubilejas koncerts "Šeherezades stāsti", kurā māksliniece muzicēs kopā ar Lielbritānijas pianistu Timotiju Keriju, atskaņojot Sergeja Prokofjeva, Pētera Vaska, Kloda Debisī, Šarla Marijas Vidora, un Adama Skūmala darbus.

Tūlīt, tūlīt apritēs 30 gadi, kopš pirmo reizi Ilze uzkāpusi uz skatuves kā māksliniece. "Man toreiz bija 15 gadi, un tas bija pirmais solokoncerts - gatavojos prestižajam Vissavienības konkursam. Tēvs teica - nu, tās tavas ugunskristības... Man gan tas likās pilnīgi normāli. Visu spēlēju no galvas, un atceros, ka mans skolotājs Imants Sneibis teica - nu, to var tikai jaunībā! Un arī tas man šķita pilnīgi normāli, jo mēs visi bijām ieraduši spēlēt no galvas," smejas Ilze.

"Vēlāk jau sapratu, ko viņš ar to domāja: spēlējot orķestrī un ansambļos, ātri pierod pie notīm un rodas psiholoģisks bloks spēlēt bez tām, tāpēc arī šajā koncertā spēlēšu ar notīm uz pults..."

Bet kālab koncertam dots nosaukums "Šeherezades stāsti"? Ilze labprāt atklāj priekšvēsturi: "Pirms gada piedalījos Zviedrijas flautistu asociācijas koncertā Upsalā, un muzicēju kopā ar brīnišķīgo britu pianistu Timotiju Keriju. Bija jāspēlē skaņdarbs, kas rakstīts tieši man - to sarakstījis labs pianists un mans draugs Ādams Skūmals, taču problēma slēpjas tajā, ka šim darbam ir ļoti grūta klavierpartija. Daudzi pianisti to tieši tāpēc nevēlas iestudēt.

Sākumā domāju, ka arī Timotijs atmetīs atpakaļ, bet viņš teica - nē, tomēr jāspēlē! Mums ļoti labi gāja, un nesen viņš teica: "Manuprāt, ir laiks atkal nolaupīt Šeherezadi!"

Jo tieši šāds nosaukums ir skaņdarbam, kura pamatā - pasaka par Šeherezadi: viņa tiek laupīta, notiek pakaļdzīšanās. (..) Ādams Skūmala ir unikāli apdāvināts - 16 gadu vecumā viņš sāka spēlēt klavieres, gada laikā sagatavojās iestājeksāmeniem Prāgas konservatorijā, un, kad tajā tika, iestājās arī kompozīcijas nodaļā. Abi iepazināmies Amerikā - kā divi studenti no socbloka valstīm, kuri mēģināja tur savu dzīvību vilkt, kopā virtuvē gatavojot pieticīgu maltīti. Vēlāk kopā 12 gadus spēlējām kopā kā duets.  Lai gan viņš ir čehu izcemes mūziķis, viss, ko raksta, ir ļoti austrumniecisks, jo vecmāmiņa nāk no Balkāniem."

Savukārt Timotijs, pateicoties Ilzes uzaicinājumam, Baltijas valstīs būs pirmoreiz. "Vēl vakar viņš vaicāja, vai mums ir sava nauda... Tagad programma jāsagatavo ļoti ātrā tempā, jo bet man ir liels gods, ka viņš atsaucās!"

Vai Ilze maz skaitījusi, cik solokoncertu viņas radošajā mūžā jau aiz muguras? "Nekad neesmu skaitījusi - vienmēr šķiet, ka koncertu ir par maz. Lai gan jāteic, ka pirms gadiem 20 koncertu sarīkot bija vieglāk - tagad viss notiek konkursa kārtībā. Tas tomēr ir komandas darbs, turklāt man nav sava menedžera. Savu laiku esmu veltījusi arī bērniņu audzināšanai - iespējams, tāpēc daudziem vairāk asociējos ar orķestra flautisti, taču vēlēšanās spēlēt solokoncertus ir ļoti liela. Jo vecāka kļūst, jo vairāk patīk spēlēt kopā ar kādu, ar kuru notiek enerģētiska apmaiņa."