"Šobrīd atrodos Aspenā, Kolorādo štatā, apmēram 4 kilometru augstumā, kalnu vidienē. Šis ir lielākais Amerikas mūzikas festivāls, un te esmu jau gandrīz divus mēnešus - strādāju piecu orķestru rezidencē. Fantastiski mākslinieki te brauc, un šī patiesi bijusi brīnišķīga vasara," telefonsarunā sajūsmu neslēpj ASV dzīvojošais un strādājošais latviešu komponists, Jeila universitātes doktorants un asistentdocētājs Krists Auznieks.

"Neatliekamajā sarunā" viņš atklāj, ko 23. augustā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē varēsim plašāk uzzināt par laikmetīgās mūzikas klausīšanos - tur viņa kolēģis Roberts Flaics sniegs koncertu. Vēl Krists pavēsta, ko 25. augustā festivāla "LNSO Vasarnīca" atklāšanas koncertā dzirdēsim viņa jaundarbā "Uguns un roze".

Bet vēl par Aspenu. "Kā jau lielākajā daļā ASV festivālu, arī šeit jaunajiem komponistiem bija jāiesūta darbi, lai izvēlētos labākos. Rezultātā esam 10 komponisti no ASV, lielākoties studenti, jo šāda veida festivāli ir daļa no radošā procesa, kam komponisti iet cauri."

Krists stāsta, ka katram komponistam speciāli šim festivālam bijuši jārada divi darbi - kamermūzikas un orķestra darbs. "Mans klaviertrio tika atskaņots jau pagājšnedēļ, un septembrī Ņujorkā tam gaidāms nākamais atskaņojums, bet orķestra darbs pirmoreiz tika atskaņots šorīt. Tad jau  skatīsimies, kā tālāk būs. Tas ir 7 minūšu skaņdarbs. Zinu, ka Jeila universitātes orķestris to spēlēs decembrī. Paralēli divu mēnešu laikā esmu ļoti daudz rakstījis, nākamais lielais projekts būs kopā ar Ņujorkā bazēto laikmetīgās mūzikas ansambli Contemporaneous - tiks atskaņots koncertskaņdarbs 60-70 minūšu garumā, pie kura esmu daudz strādājis šovasar."

Vaicāts, kādā stilistikā un estētikā šobrīd ir Krista kompozīcijas, viņš atzīst: "Līdz ar to, ka nāku no Latvijas, no Rīgas Doma kora skolas un arī Rīgas 1. ģimnāzijas, kas iedeva patiku uz matemātiku, arī Hāgu, kopā ar Jeilas universitātes estētiku un Ņujorkas klātbūtni un visu manu muzikālo sabiedrību tas viss rezultējas tādā stilistikā, ko droši vien visvieglāk ietvert postminimālisma estētikā. Bet, tiklīdz pasakām vienojošo kategoriju, ikviens, kas tiek tajā ietērpts, jūtas neērti. Jo katrs no mums jau grib domāt par savu individualitāti, atšķirīgumu. Kas mainījies šogad... Tas, ko Latvijā vēl nezināt - kompozīcijās "Saules vējš", Neoarctic mana cilvēciskā daļa vēl nebija atklājusies.

Kaut kas šajā gadā ir tik ļoti mainījies... Eju projām no kalnu, dabas, atsvešinātības mēroga. Man ir interese par emocijām, mani interesē just, sajust, galu galā - mīlēt, pateikt ko tādu, kas ir universāls katram cilvēkam, nevis pārcilvēcisks.

Tas, uz ko tiecos - tā ir ievainojamība, atklātība. Kaut kas, no kā pavisam vairs nebaidos. Vienīgā jēga kaut ko darīt - ka varu būt pilnībā atklāts, pilnībā tas, kas esmu. Ka jebkurš mani var izpreparēt no pēdām līdz deniņiem. Vienīgais, ko vēlos parādīt - ka galēji vispersoniskākais un visintīmākais vienlaikus ir arī universālākais."

Vai tik galēja atklātība nerada zināmas bailes un nav riskanta? "Manuprāt, liela daļa no tā visa saistās ar pieaugšanu, absolūtu sevis pieņemšanu. Neesmu dzīvojis Latvijā septiņus gadus, un tas burtiski piespiedis saprast, kas esmu, kāda ir mana personība. Vai tiešām tā ir ierobežotība tautībā, dzimumā, seksualitātē un jebkurā citā aspektā? Pēdējais gads nācis ar milzīgām atklāsmēm, un ir tik patīkami būt tam, kas esmu visās iespējamās jomās! Izrādās, ir tik vienkārši, ka varu būt tāds, kāds esmu un tas, kas esmu.

Man šķiet, ka mīlestība tajā visā spēlē lielāko lomu - pēdējo gadu jūtos ļoti mīlēts... Mans draugs Roberts, ar kuru kopā uzstāsimies arī 23. augustā, ir liels atspaids manā dzīvē - viņš manī uztur spēku, dod cerību, palīdz būt labākam.

Man liels prieks, ka varēšu viņu atvest uz Latviju, ka varam abi runāt par latviešu mūziku - ka pārvaram kulturālas normas. Tā ir arī personīga mīlestība. Jūtos šausmīgi atvērts un kaut kādā ziņā bezbailīgs par lietām, par kurām Latvijā runāt vēl nejūtamies komfortabli. Lai gan nebūtu godīgi arī teikt, ka Latvija ir provinciāla - tā ir atvērta, izglītota vide. Esmu saticis daudzus mūziķus, kuri saka - "Latvija? O, jā, tur esmu saticis daudz izglītotu mūziķu!" Par to mums jābūt lepniem, cik daudz mūziķu, intelektuāļu strādā pasaules vadošajās institūcijās - tas ir kas ārkārtīgi īpašs! Protams, tie pirmie 18 gadi, kurus pavadīju Latvijā, bija ļoti nozīmīgi - neviens mani nevar aizvest projām no manas latvietības! To pašu varu atrast arī Vaskā un vēl kādā citā komponistā.

Bet ko nozīmē būt latviešu, amerikāņu, holandiešu komponistam? Gribas cerēt, ka 21. gadsimtā varam iet pāri nacionalitātes robežām un cerēt uz ko globālu.

Esmu ļoti optimistisks šajā ziņā un daudz ceru sagaidīt no nākotnes. Ir daudz fantastisku cilvēku pasaulē."

Bet jau 23. augustā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notiks Krista Auznieka un viņa domubiedra mūzikā pianista Roberta Flaica (Robert Fleitz, ASV, Ņujorka) lekcija un koncerts, kurā Latvijas klausītājiem tiks sniegta iespēja tuvāk iepazīt mūsdienu mūziku un tās interpretācijas iespējas.

Krists Auznieks un Roberts Flaics (pasākuma plakāts)

Pasākuma pirmajā daļā plkst. 17.00 gaidāma lekcija divās daļās. Krists runās par mūzikas klausīšanās un pieredzēšanas veidiem un to, kā interpretatīvas lēcas ietekmē mūzikas nozīmi. Lekcijā komponists parādīs, ko nozīmē klausīties mūziku caur biogrāfisku faktu, kā to klausīties caur sociālpolitisku kontekstu, kā mainās skaņdarba nozīme, kad to klausāmies caur kādu citu skaņdarbu. Savukārt Roberts savā lekcijā runās par koncertprogrammu strukturēšanu un to, kā koncertu struktūras kalpo mūzikai. Lekcijai tiks nodrošināts tulkojums latviešu valodā.

"Ko man tas viss nozīmē? Tā ir empātijas kultivēšana, jo gribu, lai cilvēki spēj iekāpt cita cilvēka kurpēs, lai paiet maliņā no tā, ko viņi allaž cerējuši sagaidīt no mūzikas, kā viņi pieraduši to klausīties - ar domu, ka tai allaž jāsniedz kāda īpaša pieredze. Mana vēlme - paskatīties, ka varam no tās gūt tik daudz labu lietu!"

Turpinājumā plkst. 20.00 notiks jaunā un talantīgā pianista, Džuljarda skolas absolventa Roberta Flaica koncerts, kura programmā dzirdēsim trīs paaudžu Latvijas komponistu – P. Vaska, S. Ratnieces, R. Paideres, K. Auznieka – skaņdarbus klavierēm, kā arī jauno ASV komponistu – A. Gezgina, S. Friša, M. Džoisas – mūziku. Koncertā gaidāmi vairāki Eiropas pirmatskaņojumi, kā arī Ališāna Gezgina (Alishan Gezgin) skaņdarba Syzygy pasaules pirmatskaņojums paša komponista klātbūtnē.

Tikām "LNSO vasarnīcas" atklāšanas koncerta pirmajā daļā klausīsimies Krista jaundarbu "Uguns un roze". Smalku skanisko audumu meistara jaunā kompozīcija kamerorķestrim sola ceļojumu sevī un varbūt arī pie kaut kā lielāka.

"Mana ideja nenāk no Raiņa "Uguns un Nakts", bet gan no Eliota "Četriem kvartetiem". Mana mūzika nav programmatiska - Eliots drīzāk kalpojis kā ierosme beidzamā gada laikā, kā nodoms pārvarēt sevi, skatoties uz ko lielāku.

Eliots vēlas sasaistīt visas reliģijas, kultūras. Arī es savā darbā ļoti meklēju to, kas pārvar, kas vispārina - ka tas ir nevis Krista Auznieka darbs, bet daļa no kaut kā lielāka. Gribu pieredzēt, ka vienā ziņā tas ir dievišķs, bet vienlaikus - tik ļoti vienots ar āpkārtējiem, ka esi daļa no visa.

Es ticu, ka viss ir uz labu."

Vizītkarte

Atgādināsim, ka Krists Auznieks mācījies Rīgas Doma kora skolā un Hāgas Karaliskajā konservatorijā, ieguvis maģistra grādu Jeila Universitātē (ASV), patlaban studē turpat doktorantūrā un ir šīs augstskolas asistentdocētājs. Viņa opuss I exist as I am ieguva II vietu UNESCO prestižā komponistu konkursa Rostrum jauno komponistu konkurencē. Klausītāji atcerēsies uzvedumus “Saules vējš” (Spīķeru koncertzāle, 2014) un Neoarctic (Rīgas Krievu teātris, 2016) ar Krista Auznieka mūziku.