23. novembrī LNSO jauniešu koncertā un 25. novembrī “Baltijas simfoniskā festivāla” atklāšanas koncertā LNSO diriģēs igauņu diriģente Kristīna Poska (Kristiina Poska, 1978).

Vairākus gadus viņa bija Berlīnes Komiskās operas kapelmeistare, patlaban ir brīvmāksliniece ar labu karjeru Eiropas koncertzālēs un opernamos.

23. novembrī Lielajā ģildē Kristīna Poska būs diriģente LNSO ciklā “#koncertsarunas ar Goran Gora” (programmā Roberta Šūmaņa Ceturtā simfonija), savukārt 25. novembrī turpat Lielajā ģildē Kristīnas vadībā notiks “Baltijas simfoniskā festivāla” atklāšanas koncerts, un tajā līdzās Šūmaņa Ceturtajai simfonijai skanēs igauņu izcilā mūslaiku komponista Erki Svena Tīra Ceturtā simfonija “Magma”, kurā solo spēlēs mūsu spožais sitaminstrumentālists Guntars Freibergs un kuras atskaņojumu klātienē klausīsies pats autors.

Gaidot Kristīnas Poskas diriģētos koncertus, tikāmies ar viņu 1. novembrī Eindhovenā.

LR3 “Klasika” ēterā pirmdien plkst. 17.30 klausījāmies diriģentes stāstus par skolotājiem – Tomasu Kaptenu Tallinā un Kristiānu Ēvaldu Berlīnē –, par to, kāpēc viņa izvēlējās studēt Berlīnē un kā tas beidzās ar angažementu Berlīnes Komiskajā operā, par ceļu uz profesionālo briedumu bez atdarināšanas, toties ar iekšējā pamatojuma izkopšanu; arī par to, kā Kristīna jūtas simfoniskā koncertā un opernama tilpnē, kā var uzreiz iemīlēt Bēthovenu un Šostakoviču, bet tikai pamazām nonākt pie Mocarta, par piedalīšanos konkursos, zizli kreisajā rokā un sievieti, kas diriģē simfonisko orķestri.

Savukārt otrdienas rītā plkst. 8.40 Kristīna Poska stāstīja par sestdienas koncertā iekļautajiem opusiem.

Pastāstiet, lūdzu, kādu redzat Šūmani.

Es īpaši mīlu Šūmani viņa neviengabalainības, viņa pretrunības, viņa personības dēļ. Šis Florestāns un Eizēbijs, pretrunas… Man šķiet, ka tas ir kaut kas pavisam, pavisam dabisks, un cilvēciskā loģika liek domāt – cilvēkā vienmēr ir viss. Jautājums, kurš aspekts vairāk izkopts, kurš vairāk apspiests.

Tādā īpašā personībā kā Šūmanis abas puses ir ļoti spēcīgas. Un es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi radošiem cilvēkiem. Manā ieskatā tā nav slimība. Es to varu saprast. Bet, ja tā ir slimība, tad es varu to saskatīt arī sevī. Māksliniekam tas ir dabiski. Un tā tam ir jābūt, jo cilvēks vienmēr vēlas drošību, bet vēlas arī būt brīvs. Mēs vienmēr gribam ko jaunu, bet mēs gribam saglabāt arī veco un drošo. Šūmanim tas vienmēr bijis galēji izteikts. Un viņa mūzikā, kas komponēta depresīvajā periodā, tas saklausāms ļoti, ļoti skaidri. Tas nozīmē, ka uzrakstīts ir neticami ātri, un es domāju, ka tā ir pacelšanās ģēnija stāvoklī. Man stāstīja, ka viņš rakstījis vēl ātrāk nekā Mocarts. Informācija nāk, un Šūmanis vienkārši raksta. “Pavasara simfonija” uzrakstīta četrās dienās! Tas ir neaptverami.

Ceturtā simfonija man šķiet īpaši interesanta. Tās vieglās instrumentācijas dēļ te viss ir ļoti šūmanisks. Bet sacerēšanas laiks bija viena no smagākajām fāzēm Šūmaņa dzīvē. Un mūzikā var saklausīt arī depresīvo fāzi.

Tātad šī simfonija ir kaut kas ļoti viegls un reizē smags.

Noteikti. Bet arī citās simfonijās tas dzirdams – arī Reinas simfonijā. Kūsā dzīve – pilna prieka, bet pēkšņi ir mirkļi, kur cita noskaņa nāk priekšplānā, piemēram, ceturtajā daļā. Un tas ir tik skaidri – neticama muzikālā bagātība.

Kā jūs domājat, vai Šūmanis varēja būt laimīgs?

Manuprāt, nē. Slimība izpaužas galējā priekā un galējā laimē, arī neticamajā dziļumā, un tas nozīmē, ka dažubrīd viņš, protams, bija laimīgs. Un tad, kad viņš bija laimīgs, viņš bija desmitreiz laimīgāks nekā caurmēra cilvēks. Man tā liekas. Bet ciešanas un depresīvā fāze beigās bija daudz grūtāka. Tas, ko Šūmanis pārraida mums caur mūziku, ir vienkārši neaprakstāms.

Par Erki Svenu Tīru. Vai jums ir personisks kontakts?

Jā. Man ir. Mēs esam dažus skaņdarbus kopā iestudējuši ciešā kontaktā. Erki Svens Tīrs ir viena no mūsu lielākajām mūzikas personībām. Viņa mūzika mani neticami spēcīgi uzrunā, es viņa mūzikā lielā mērā atrodu daudz ko tādu, ko nevaru izskaidrot, bet viņa mūzika vedina uz dziļām ilgām. Ļoti daudz ilgu, ļoti daudz spēļu ar gaismu un ēnu.

Izjūtas par dzīvi un pasauli, tik daudz kas darīts ar gaismu. Gaisma ir mūsu izjūtu pasaule, kas stipri ietekmē. Ne pie viena komponista es šo tematiku neesmu tik lielā mērā sastapusi kā pie Tīra.

Tikpat svarīgs viņa mūzikā ir arī ritms. Mēs taču zinām Tīra rokmūziku. Ar šis ritmiskais viņa mūzikā priekš manis ir ļoti, ļoti dzīvi apliecinošs. Viss ir ritmā. Gadalaiki mainās ritmā. Pulkstenis iet ritmā. Mūsu organisms ir ritmā. Mēnesim un saulei ir ritms. Visam ir ritms. Un tas atspoguļojas viņa mūzikā, kur ir dzīves idejas kopumā. Un šī tematika, kas nodarbina Tīru, tā mani neiedomājami uzrunā. Tīra mūziku nav vienkārši klausīties, vajag sagatavoties,  ieskatīties dziļumā, paskatīties tālāk. Tad var atrast nebeidzamus dārgumus.

Vai jūs Erki Svena Tīra Ceturto jau esat diriģējusi?

Nē, neesmu un ļoti priecājos par šo iespēju. Tīra Ceturtā un Šūmaņa Ceturtā. Ir interesantas paralēles starp abām simfonijām. Kad mēs runājam par komponistiem, vienmēr lūkojamies atpakaļ, no kurienes viņi nākuši. Kad mums jāpievēršas, piemēram, romantismam, mēs redzam, ka viss nāk no Bēthovena, Vīnes klasikas. Manuprāt, Šūmanim ir cieša saikne ar Bēthovenu. Bet es domāju, ka saistība ar Bahu ir vēl lielāka. Jā, viņa polifonijas, viņa interešu dēļ. Mēs zinām, ka viņam bija liela aizraušanās ar baroku un Bahu. Un uzjautrinošā veidā arī Tīrs ļoti aizraujas ar Bahu. Bahs un Mālers, kā viņš pats teicis. Un Mālerā ir diezgan daudz no Šūmaņa. Šīs ekstrēmās jūtu pasaules dēļ šīs saistības ir ļoti interesantas. Tīram un Šūmanim ir daudz kā kopīga. Šīs abas simfonijas brīnišķīgi sader kopā.