Ar izcilo soprānu Ingu Kalnu un vēl aizvien topošo tenoru Juri Jopi tiksimies Zigmara Liepiņa autorkoncertā, kas 11. oktobra vakarā skanēs Latvijas Nacionālajā operā, kā arī "Klasikas" tiešraidē.

Juris piedalīsies leģendārās operas “Parīzes Dievmātes katedrāle” trešā cēliena atskaņojumā autorkoncerta pirmajā daļā, savukārt Inga Kalna - “Transcendentālajā oratorijā”, kas likta koncerta otrajā daļā.

"Mani ceļi ar Zigmaru Liepiņu krustojušies vairākkārt - Zigmara daiļradi saistu ar saviem pirmsākumiem teātrī," atklāj Juris Jope. "Vēl mācoties Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru fakultātē, Nacionālais teātris visu mūsu kursu paņēma uz Zigmara muzikālo drāmu "Vadonis", kurā man tika uzticētas vairākas lomas - no ielas zaglēna līdz pat deputātam... Man liels prieks, ka jau otrreiz pie manis atnācis Kvazimodo - ļoti sarežģīta loma ar plašu diapazonu."

Bet kā ar Ingu? Vai Zigmara Liepiņa mūzikā viņa sajūt to, ka viņš ir dziesmas žanra meistars? "Absolūti! Jo man mūzikā ļoti patīk sadzirdēt to, no kurienes tā nākusi, no kādiem piemēriem autors mācījies, no kādas muzikālās vides viņš smēlies. "Transcendentālajā oratorijā", ko atskaņosim 11. oktobrī, sadzirdu, piemēram, Raimonda Paula iespaidu, kas veido ļoti skaistu paaudžu arku. Man vienmēr patīk redzēt visu partitūru, tāpēc komponistam lūdzu, lai to atsūta - lai varu redzēt drēbi, kurai jāķeras klāt.

Ja klavierizvilkumu salīdzinu ar bildi, tad partitūra patiesi ir kā drēbe, ko vari pačamdīt, paskatīties, kādas ir vīles, kāds overloks, kāda odere...

Te ir dažas influences no Onegēra, no Raimonda Paula... Man patīk, ja mūzikā ir gan kosmopolītiskais jeb internacionālais, kas "Transcendentālajā oratorijā" pasvītrots ar divu valodu izvēli, gan nacionālais, šo jēdzienu saprotot tradicionālajā izpratnē - kāda ir tā dziesma."

Kāds ir Ingai uzticētais tēls "Transcendentālajā oratorijā"? "Pirmkārt, tā ir ļoti godīga mūzika - redzu, ka partitūra uzrakstīta ar lielu degsmi, sirds mīlestību. Komponists tur neslēpjas ne aiz kā. Mani šī partitūra ļoti saviļņo, un man šajā mūzikā ir Mātes loma. (..) Protams, tās ir īpašas kategorijas - mātes, bērni, mūsu paaudze un tas, kā sargājam jauno paaudzi. Mātes mīlestības kvintesence. Zigmars ir lielisks melodiķis - līdz ar to, ka mūzika ir tik demokrātiska, domāju, tā arī radīs lielu piekrišanu klausītājos."

Zinot "Transcendentālās oratorijas" aizkustinošo stāstu, jautājums - kā vispār dziedātājam savaldīt pāri plūstošās emocijas un asaras, ko jebkurā cilvēkā raisa tik sirdi plosoša tēma? Kā neraudāt pašai uz skatuves?

"Uz skatuves nedrīkstu rādīt procesu, kas manī notiek, kad pirmo reizi reizi saskaros ar konkrēto tēmu, konkrēto mūziku. Sākumā man pašai jāizdzīvo tas, kas manī uzviļņo. Tā ir mana virtuve. " ir pārliecināta Inga Kalna.

"Tikai tad, kad emocijas izkristalizējušās, tikai tad tu drīksti šo vispārināto, izkristalizēto tēlu rādīt publikai. Ceru, ka šajā gadījumā personiskais posms man ir sen aiz muguras. Jo tēma, protams, ir ļoti neviennozīmīga, ļoti sāpīga. Tā nav vienkārša."

Inga Kalna ir arī prasmīga vokālā pedagoģe, brīnišķīgu meistarklašu vadītāja. "Man patīk termins – virtuve. Bet vairāk mani interesē tas, kā mēs savas jūtas, iespaidus, dzīves pieredzi translējam skaņā. Virtuvei, protams, jābūt – ja zupa pārsālīta, to neviens neēdīs. Taču muzicēšana mani interesē vairāk, jo bieži ar virtuvi it kā viss ir kārtībā, bet, kā muzicēt, mums netiek iemācīts, varbūt arī paši esam palikuši pusceļā. Muzicēšana arī ir jāiemācās!

Bieži esmu dzirdējusi – nuja, mūziķis spēlē, spēlē, bet viņam nav, ko teikt. Tam nekad nepiekritīšu! Katram ir, ko teikt, tikai viņš nezina - kā.

Un šeit labprāt palīdzu tiem, kuri to meklē, ar savu pieredzi. Ieguldu savas zināšanas nākotnē.”

Juris Jope: "Man savukārt ir tieši otra galējība – bieži vien emocijas traucē vokālam. Manas lomas bijušas diezgan dramatiskas, ar psiholoģiskiem pārdzīvojumiem.

Tagad tieši strādāju pie tā, ka emocijas neņemtu virsroku, jo bieži vien tās man iet pa priekšu, es ciešu, neļaujot to darīt skatītājiem. Un rezultātā cieš mans dziedājums.

Ceru, ka vēl pie Ingas paskološos!”

Vaicāti, kāda ir attieksme pret operu latviešu mēlē, Inga prāto: "Latviešu valodā rakstīta opera ļoti ilga nebija modē – jā gan, arī augstākajā muzikālajā jomā eksistē tāda lieta kā mode. Neskatoties uz to, ka opera ir sintētiska māksla, tā ir ļoti demokrātiska. Ir ļoti labas operas – Romualda Kalsona "Pazudušais dēls”, ko uzskatu par vienu no latviešu mūzikas pērlēm. Tā arī ir ļoti godīga mūzika, man pašai tuvu pie sirds.

Taču ir cita lieta – simtprocentīgi nevaru pateikt, vai tas tā tiešām ir, bet, cik esmu novērojusi, mums nav latviešu valodas fonētiskā standarta.

Visās citās valodās, kurās dziedam – itāļu, franču, vācu, spāņu, somu, čehu, krievu - vienalga, kurā valodā nedziedi operu, vienmēr iestudējumos piedalās valodas konsultants, kas pēc zinātniskiem fonētiskas principiem tevi konsultē un iemāca, kā tikt galā. Pati esmu bijusi konsultante krievu valodā. Cik noprotu, mūsu pašu valodā šādu standartu nav, un nav neviena kouča, kas pasaka, kādas blusiņas konkrētajā gadījumā jāizķer.

Tāpēc arī daudzi saka – kad solisti dzied svešvalodā, izruna ir krietni skaidrāka, nekā tad, ja dzied latviski.

Pirmkārt, latviešu valodas fonētiskais aspekts īsti nav piemērots dziedāšanai, kaut valoda pati par sevi ir dziļa. Un mums nav sistēmas – nav speciālista, kas nodarbotos ar vokālo fonētiku.”

Juris: "Nāku no citas vides – mūzikla, dramatiskā teātra, kur vārds vienmēr bijis tas svarīgākais.

Strādājot pie "Turaidas Rozes”, saskārāmies ar šo problēmu – ka latviešu valoda patiesi ir diezgan nepateicīga akadēmiskajai dziedāšanai, un jāmeklē balanss starp to, lai vārdus varētu gan skaidri izrunāt,  gan kantilēni izdziedāt. Jānim Apeinim šai ziņā ir ideāls balanss.

Piekrītu Ingai, ka nav sistēmas, lai varētu dziedāt, runāt un visi visu saprot. Tāpēc vairāk šajā izrādē izklausījos pēc mūzikla dziedātāja.”

Runājot par "Parīzes Dievmātes katedrāli", Juris neslēpj: "Man liels prieks, ka jau otrreiz pie manis atnācis Kvazimodo - ļoti sarežģīta loma ar plašu diapazonu. Nebrīnos, kāpēc oriģinālajā izpildījumā to dziedāja Niks Matvejevs un Igo – augsta līmeņa estrādes vokālisti. Tagad strādājot, saprotu, ka īsti akadēmiski šo lomu nevaru interpretēt – jāmeklē vidusceļš, lai tiktu saprasts teksts. Mūziklu pieredzei jāpieliek klāt iegūtais akadēmiskais vokāls."

Vai tiesa, ka pasaulē šobrīd valda tenoru trūkums? "Tas vienmēr tā bijis! Dāmas dzied biežāk un krietni labprātāk nekā kungi,” zina stāstīt Inga. "Neskatoties uz dziedāšanas bumu un daudzajiem vokālās mākslas interesentiem, kas vēlas iestāties akadēmijā, tik un tā vīriešu dziedātāju ir mazāk. Tie, kuri atnāk, ir vai nu ļoti lieli sapņotāji, kas bez tā nevar dzīvot, vai dabas talanti, kas no tā var pārtikt. Jo tikai no dziedāšanas vari pārtikt tikai tad, ja esi kas patiesi kvalitatīvs.

Mūsu profesijas glamūrs nav tik glamūrīgs kā dažam labam šķiet, un jauniem vīriešiem šai ziņā ir mazāk ilūziju nekā jaunām dāmām. Kāpēc tā? Vīrieši vairāk ir orientēti uz rezultātu – es pati tāda esmu, kaut neesmu vīrietis. Un tieksme uz rezultātu viņiem ļoti ātri ļauj saprast, kur viņi atrodas, uz kura pakāpiena stāv. Dāmām ļoti patīk pats process, un rezultāts interesē nedaudz mazāk.

Protams, ir izņēmumi. Bet no mūzikas gan neesmu atrunājusi nevienu! Bērns, kurš spēlē savu instrumentu, tajā brīdī ir eņģelis. Ja lociņu noliks malā, iespējams, kļūst īsts palaidnieks.

Pasaulē mums apkārt ir tik ļoti daudz destruktīvā – kari, bads, bēgļi, ir tik daudz neapmierinātu, nelaimīgu un cietušu cilvēku… Bet, kad cilvēks muzicē, viņā runā kaut kas patiešām dievišķs, tāpēc nekad nevienu neatrunāšu no vēlmes muzicēt!

Tikai mēs paši sev bieži uzveļam tādu pienākumu klāstu, ka zem šī sloga sabrūkam. Jauni dziedoņi daudz no sevis gaida un daudzi salūzt, jo tas, ko viņi sev uzveļ, pagaidām viņiem nav ceļams. Taču tie, kuri ar sevi ir apmierināti, kuri ir pārliecināti, ka viņiem sanāk, kuriem ir ticība saviem spēkiem – tie panāk to, ko grib.”