4. maijā plkst. 18:00 kinoteātrī Splendid Palace pirmizrādi piedzīvos meditācija par Knuta Skujenieka dzeju un dzejnieku pašu Ivara Tontegodes filmā "Knutifikācija".

Uzvārds "Tontegode", kurā otrais "o" izrunājams šauri, nevis plati - kā "ō", somugru valodā nozīmējot - mājas gars. "Mani senči ir tie paši slavenie kuršu ķoniņi, kuru pēcteči saglabāja savas tiesības un nebija dzimtļaudis 700 gadu jūgā. Ilgus gadus mūsu mājās atradās 1320. gadā izdotie lēņu dokumenti no Livonijas ordeņa, bet vienojāmies, ka tos atdosim Kuldīgas muzejam," stāsta Ivars. Viņa otru senču atzaru veido mākslinieku Jurķeļu dzimta. "Uzaugu vidē, kur daudz gleznu pie sienām un mākslas grāmatu plauktos.

Taču pats tomēr neizvēlējos kuršu ķoniņu virzienu, kuriem pēctečos kārtīgi zemnieki, militāristi vai inženieri. Sākumā biju pilnīgs mākslinieks...

Mācījos Rozentāļos, Mākslas akadēmijā pabeidzu grafiķus. Un kā māksliniekam, protams, man bija drusku uzpūsts ego - sapratu, ka auditorija, līdz kurai varu aiznest savas idejas ar stājmākslu, ir daudz par mazu. Gribējās uzrunāt plašāku publiku. Jau bērnībā zīmēju komiksus, taisīju kadrējumus - nu, kā kino, tāpēc maģistrantūrā iestājos Kultūras akadēmijā.

Īsfilma, ko taisīju akadēmijā, mani pamatīgi "iekurināja", tā ka akadēmiju pabeidzu ar desmitnieku. Tad uzreiz dabūju "Lielo Kristapu", un tad maģiskā veidā man piedāvāja taisīt pilnmetrāžas filmu.

Tas viss aizripoja," stāsta Ivars. Nu viņa kontā - jau vairākas filmas. "Kurš to bija teicis - ka kino ir izturīgo sports. Jābūt aicinājumam, idejai jāatdodas pilnībā. Tas ir kā tīkls, kas savieno spektru ar cilvēkiem, no kuriem katrs ir personības, katrs ir individuāls, ar saviem eņģeliem un dēmoniem. Tā ka var teikt arī tā - ja vissenākā ilūzija ir reliģija, tad kino - viena no jaunākajām."

Jaunākā Ivara Tontegodes filma par Knutu Skujenieku ir apjomīga, polifoniska.

"Interesantākais bija filmas tapšanas process, kas ilga triju gadu garumā un tajā piedalījās kādi 100 cilvēki.  Līdz tam nebiju dzejas cilvēks - neskatoties uz to, ka sen atpakļ pats rakstīju pantiņus. Bet dzejas lasītājs nebiju. Taču Sandai Zālamanei bija redzējums, ka vajag taisīt filmu par Knutu.

Kad satikos ar Knutu, sapratu, ar ko man darīšana...

Lasīju viņa dzeju. Mani fascinēja mirkļi, kad pats Knuts gribēja lasīt savu dzeju un lasīja. Fascinēja dzejas tapšanas process - kas notiek dzejniekā, kāpēc no viņa "nāk ārā" rindas un vārdi. Fascinēja viņa iekšējais spēks būt par sevi un palikt pie sevis. Knuta gadījumā tas ir ļoti izteikti. Tas, ar ko viņam nācies saskarties savā dzīvē, mani gan fascinēja, gan šokēja.

Manas paaudzes ļaudis kopumā slikti zina periodu pirms tagdējās brīvvalsts, tāpēc manas filmas uzvdevums - tai jābūt paasai, eksperimentālai, tādai, kas spētu iedezināt uguni pavisam jaunos cilvēkos.

Tajā pašā laikā mani pārsteidza, ka jaunie cilvēki, kuri pieslēdzās filmas veidošanai, aizrāvās ar Knuta dzeju, kurā ir spītīgums. Viņš saka, ka latviešu kultūru vajadzētu nedaudz uzasināt, jo visi asumi ir apzināti gludināti. No režīmiem, kas apspieduši."

Ivars Tontegode neslēpj, ka iepriekš par dzejnieku, atdzejotāju un literatūrkritiķi Knutu Skujenieku neko daudz nav zinājis un par dzeju nav interesējies. Taču nu, pēc trim filmas tapšanas gadiem, viņš pārliecināti apgalvo, ka esot "knutificēts". Tāds ir režisora aicinājums arī pārējiem skatītajiem – ļauties filmas meditatīvajai dabai un Knuta Skujenieka pasaulei. "Tā nav tikai dokumentālā filma par personību, bet gan spēcīgs audiovizuāls vēstījums par dzīvi, eksistenci un cīņu dzīvot tagadnē, lai arī kāda tā būtu," skaidro režisors. Filmā redzami gan arhīva materiāli, gan režisora inscinējumi, gan dokumentālas epizodes ar dzejnieka piedalīšanos, kā arī savdabīgi mūsdienu realitātes atainojumi.

Filmas tapšana sākās pirms trim gadiem, kad režisoru Ivaru Tontegodi uzrunāja Ķekavas bibliotēkas darbinice Sanda Zālamane. Savācis "entuziastu pulciņu" – operatorus Vinsentu Nātri un Olafu Apustuli, dokumentētājus-fotogrāfus Viktoriju Ekstu un Pauli Jakušonoku,– režisors sāka darbu pie filmas. Trīs gadu laikā filmas komanda ir augusi un mainījusies, un tai pievienojies skaņu režisors Jevgenijs Načiss, montāžas režisore Gunta Ikere un producente Guna Stahovska no Mojo Raiser Production.

"Knutifikācija", režisora vārdiem, ir vairāk simbolisks process, raksturojums garīgam ceļam, kura laikā Knuta Skujenieka vārdi kļūst par aizkadra balsi, kas ved sev līdzi, tuvāk patiesībai. Jāpiebilst, ka filmas nosaukums angļu valodā ir Knutifiction no vārda fiction, kas tulkojumā nozīmē "fikcija, izdomājums, daiļliteratūra”, norādot, ka patiesība ir neaptverams jēdziens, un katram tā var būt sava. Tāpat kā priekšstats par pašu Knutu Skujenieku katram viņa darbu lasītajam ir veidojies savs. Šādu filmas nosaukuma izvēli režisors skaidro ar to, ka dažādās valodās konteksts mainās un vieni un tie paši vārdi tiek uztverti citādāk. Piemēram, "knutifikācija" ir atsauce arī uz padomju laikiem, kad notika dažādas "elektrifikācijas", "optimizācijas" un tamlīdzīgi procesi, ko angļu valodas konteksts zaudē.