Saruna ar Krievijā dzimušo un Vācijā dzīvojošo soprānu Katju Levinu, kura Gaetāno Doniceti operas "Marija Stjuarte" koncertuzvedumā atveidos Anglijas karalienes Elizabetes I lomu...

Inta Zēgnere: Jums šajā operā ir ļoti interesanta loma – Anglijas karaliene Elizabete I. Vai varat raksturot savu varoni?

Katja Levina: Tas ir ļoti grūti. Es pētīju šīs operas vēsturisko fonu un sākumā es Elizabeti centos attaisnot, ka nav jau viņa tik nežēlīga, tik cietsirdīga, gluži vienkārši tāds bija tas laiks un Anglijas galms: ja nenogalināsi tu, tad nogalinās tevi. Bet man nepatika tas, ko lasīju, ka 15 gadu vecumā Elizabetei gribēja izpildīt nāves sodu, jo viņa bija Annas Boleinas ārlaulības meita. Un Marija (nevis Marija Stjuarte, bet tā, kas bija pirms viņas) paziņoja, ka viņa neizlies ne pilīti savas radinieces asiņu.

Taču vēlāk Elizabete izlēja ne tikai dažas pilītes, bet visas savas radinieces, savas radinieces asinis! Tāpēc tagad man ir grūtāk viņu attaisnot.

Vispār man biežāk nākas dziedāt sliktās varones un man patīk atveidot negatīvos tēlus, tie man labāk padodas un piestāv balsij. Tad nu jāmeklē saviem tēliem attaisnojumi, kaut šobrīd es domāju, ka Elizabete rīkojās pārāk nežēlīgi, viņa būtu varējusi atrast kādu citu risinājumu, varbūt aizsūtīt savu māsu uz klosteri, nevis izpildīt nāvessodu.

Bet varbūt visam par iemeslu bija greizsirdība?

Operā tieši tā arī ir. Tiek parādīts Lesteras grāfs, kurā iemīlējušās abas karalienes.

Marija bija ļoti sievišķīga, skaista, viņa daudziem patika, savukārt Elizabete tika uzskatīta par karalieni-jaunavu,  kas apzināti atteicās no pēcnācēju radīšanas, lai tikai varētu kā valdniece būt līdzvērtīga vīriešiem. Viņa gribēja līdzīnāties vīrietim.

Bet cilvēka dabu jau neizmainīsi un no mīlestības neizbēgsi! Loģiski: redzot, ka sirdij tuvais vīrietis mīl citu, viņa kļūst greizsirdīga un cenšas ieriebt sāncensei. Acīmredzot šis moments operā ietverts, lai sižets būtu krāšņāks. Jo vēsturiski nekāda Lesteras grāfa un šāda sižeta nebija.

Divas karalienes, konkurentes un divi soprāni Doniceti mūzikā. Bet kāda ir Elizabetes muzikālā partija, kāda balss tai nepieciešama? Marijas lomai laikam gan piederas liriskais soprāns.

Marijai vajadzīga ļoti maiga balss un Marina Rebeka dzied lieliski, viņas balss valdzina un apbur. Manas varones balsij ir jābūt atšķirīgai. Pilnskanīgākai, jo Elizabete vēlas dominēt. Te neder sieviešķība un maigums.

Vajag negatīvās varones raksturu. Jo operā jau viss ir vienkāršāk: pustoņu tikpat kā nav, ir vai nu labais varonis vai sliktais. Tad nu man tikusi sliktā, ļaunā varone.

Bet jūs teicāt, ka tieši tādas jums vislabāk padodas. Kāpēc?

To nosaka balss.

Nevis raksturs, bet tikai balss?

Tikai balss, jo dzīvē esmu pavisam citādāka. Var jau būt, ka to, kā man pietrūkst dzīvē, es iegūstu uz skatuves.

Jūsu karjera un liktenis veidojies ļoti interesanti, dziedājāt Maskavas Lielajā teātrī, dziedat "Traviatu", esat atveidojusi Nakts karalieni – tātad koloratūrsoprāna lomu, turpretī tagad jums ir tādas lomas kā Lēdija Makbeta, Abigaela, Leonora, tās ir lielas, dramatiskas lomas, kurām nepieciešama pavisam citāda balss…

Tieši tā tas arī ir. Tagad, skatoties atpakaļ, man šķiet, ka savas dzīves lielāko daļu neesmu dziedājusi savā balsī. Gluži vienkārši man bija liels diapazons, varēju nodziedāt ļoti augstas notis, un pedagogi izvēlējās vieglāko ceļu: ja vari nodziedāt Nakts karalieni, tad dziedi!

Un pēc tās pašas piegrieztnes arī pārējās liriskās koloartūrsoprāna lomas: Džilda, Traviata, Lučija, Konstance – tas viss neatbilda manai būtībai un izklausījās dramatiskāk, nekā vajadzēja. Nakts karalienes lomai tas labi piestāvēja un  tika uzskatīts par manu priekšrocību, bet citām lomām nepiestāvēja un mani vienmēr nomāca.

Tikai tagad, lūk, šajā repertuārā, es jūtos savā ādā. Man šķiet, ka skatuvei tagad esmu piedzimusi no jauna, mana balss tagad atbilst lomām, ko atveidoju.

Kurš jums pavēra šo jauno ceļu – pati to atklājāt vai kāds vokālais pedagogs, varbūt diriģents?

Bija vairāki cilvēki. Vienubrīd mana balss protestēja, ka vairs negrib dziedāt līdzšinējo repertuāru. Un vairāki cilvēki, kuru vidū bija vācu režisors Kristofs Loijs un diriģents Enriko Doviko, man ieteica smago Verdi ar koloratūrām. Bet tīri tehniski kā vokālais pedagogs šajā repertuārā man palīdzēja kolēģis – baritons Boriss Statsenko.

Vai arī jums, tāpat kā citām zvaigznēm, ir savs uzticamais vokālais pedagogs?

Nē, nav. Ar vokālo pedagogu es sapratos līdz brīdim, kad sākās balss svārstības. Līdz tam viss bija labi, mēs sadarbojāmies, bet, kad iestājās krīze, es viņu vairs nesapratu, no mūsu sadarbības bija aizvien mazāk labuma, man nācās meklēt citas iespējas, ko, par laimi, atradu sava kolēģa personā.

Ar operu "Marija Stjuarte" jums ir bijusi jau iepriekš kāda saskarsme, vai šī ir pirmā reize?

Marijas āriju esmu dziedājusi koncertā. Kad vēl mācījos Maskavas konservatorijā, sāku apgūt Marijas Stjuartes lomu, jo tolaik dziedāju liriskā koloratūroprāna partijas. Bet līdz skatuvei ar šo lomu nenonācu, jo sāku dziedāt Maskavas Lielajā teātrī, daudz braukāju viesizrādēs, atveidoju Nakts karalieni, un tā Marija Stjuarte izpalika. Varbūt, ka tā arī labāk.

Bet Elizabetes lomā jau esat debitējusi?

Nē, šī ir pirmā reize.

Un kā jūtaties uz skatuves kopā ar Marinu Rebeku un citiem?

Lieliski! Šī ir brīnišķīga kompānija, uz skatuves mēs labi saprotamies un cits citu papildinām, jūtam kopā, elpojam kopā. Arī ar maestro Džonu Fiori esam uz vienas elpas. Jūtos ļoti komfotabli un patīkami gan ar skatuves partneriem, gan diriģentu.

Ar Marinu šī jums ir pirmā tikšanās?

Ar Marinu - jā, mēs iepazināmies šodien. Protams, par viņu biju daudz dzirdējusi un lasījusi, klausījusies viņas ierakstus, bet dzīvē viņa man patīk pat vēl labāk.

Un, lai gan šodien viņa veselības dēļ nedziedāja ar pilnu balsi, tas pat bija vēl interesantāk, jo ne katra dziedātāja spēj visu partiju ar visām augstajām nodziedāt klusu, tas ir ļoti grūti, tā ir dziedāšanas augstākā klase! Skaņa mani apbūra, es nodziedāju savu partiju un negribēju iet prom, gribēju paklausīties.

Vēlāk Marina dziedās ar pilnu jaudu, tas arī būs skaisti, bet tagad, kad dziedāja pusbalsī, mani tas fascinēja.

Bet ar tenoru jūs jau esat tikusies?

Esam tikušies Zviedrijā, Gēteborgā, dziedājām 2012. gadā operā “Lukrēcija Bordža”. Es dziedāju Lukrēciju iestudējumā, ko Gēteborgas teātris pārņēma no Minhenes, kur to bija iestudējis Kristofs Lojs speciāli Edītei Gruberovai. Es biju viņas dubliere, kaut uz skatuves tā arī neizgāju. Bet, kad Gēteborgas teātris iegādājās šo iestudējumu, mani - primadonnas pirmo aizvietotāju, tūlīt pieņēma kā galvenās lomas atveidotāju.

Ar kādiem operteātriem, kādām pilsētām šobrīd visvairāk ir saistīta jūsu karjera. Pārsvarā tā ir Vācija, vai ne?

Jā. Man grūti nosaukt konkrētu teātri, ilgāku laiku es strādāju Diseldorfā, toreizējais Diseldorfas operas intendants, kurš šobrīd ir Ženēvā, viņš mani pazīst, mums  ir laba sadarbība, arī ar Diseldorfu joprojām attiecības ir veiksmīgas un tur joprojām varu atgriezties, kaut neteikšu, ka daudz tur uzstātos.

Bet skatos, ka par lomu trūkumu žēloties nevarat…

Protams!

(Sarunu tulkojusi Ieva Zeidmane)