31. janvārī mūzikas namā "Daile" ģitārists un komponists Kaspars Zemītis vaļā vērs un ieskandinās savu otro soloalbumu "Vētra klusumā", savukārt februārī viņu gaida četri koncerti Latvijas lielākajās koncertzālēs.

"Kāds man jau teica - dikti oriģināls šis nosaukums nav," par jaunā albuma virsrakstu smej Kaspars. "Bet tā sauc manu skaņdarbu, kas kļuvis par vienu no šī albuma stūrakmeņiem. Manuprāt, jēdziens "vētra klusumā" šodien ļoti daudz ko saka par mums pašiem - jo lielās dzīves vētrās mēs katrs meklējam savu klusumu. Otrkārt - kā māksliniekam tieši klusumā man ir iepēja uzburt tās spēcīgākās vētras, kas atstāj iespaidu uz mani un, ceru, arī klausītājiem. Tā ka man tā ir ne tikai vārdu spēle, bet jēdziens, par kuru vērts padomāt un arī pacīnīties."

Kaspars neslēpj - veidojot jauno albumu, ļoti daudz iedvesmojies no Latvijas dabas: "Jā, esmu smēlies iedvesmu no Latvijas dabas, arī ziemas. Šī ziema gan nav tik vētraina, taču - nupat jau tikai janvāris beidzas... Katrā ziņā, iespaidi ir dažādi.

Braucot pa Latviju, arvien vairāk skatos un priecājos par dabu - kad biju jaunāks, par to tik daudz neaizdomājos, bet šodien jūtu, cik esmu iespaidots.

Arī manā albumā ļoti daudzas reizes izskan atzīšanās mīlestībā Latvijai. Tas galīgi nav tas sliktākais, ko viens latviešu cilvēks var izdarīt, vai ne?"

Mūziķis sirsnīgi pasmaida par to, kā visi šobrīd gatavojamies valsts simtgadei: "Man ir aizdomas, ka visi gaida - nu, kas tad nu būs?! Un, ja nebūs, kā iedomāts, nebūs gana labi. Būs labi! Mēs tikai vēl mācāmies svinēt.

Latvieši ir diezgan sērīga tauta - vienmēr gribas kaut ko bēdīgu.

Tāpēc man šķiet, ir labi, ka mācāmies priecāties."

Albums ir īsti latvisks - tajā ir gan melanholiskākas, gan jestrākas noskaņas. Taču viens nu ir skaidrs - tā ir Kaspara šībrīža vizītkarte.

"Gribējās, lai albums ir konceptuāls, lai ir kopējā sajūta, stāsts, taču vienlaikus man bija svarīgi parādīt sevi šajā mūzikā.

Arvien vairāk sāku novērtēt to, kur mani ved manas sajūtas, un cenšos, lai prāts šajā procesā pārāk netraucē. Ir būtiski daudzas lietas apdomāt, bet man svarīgi ir just, un ir sajūta, ka arī mans klausītājs vēlas dzirdēt to, ko es jūtu un ka es jūtu.

Cilvēki reti nāk uz koncertu, lai vienkārši klausītos mūziku; viņi nāk satikties ar mākslinieka personību un sajust to, ko jūt viņš."

Kaspars Zemītis ir pārliecināts - abi soloalbumi atspoguļo viņa būtību. Taču mazas atšķirības tomēr ir. "Ja pirmajam albumam "Mana lūgšana" pamatu veidoja manis rakstītā "Mesa" ģitārai un korim un bija tikai daži soloskaņdarbi, šajā albumā ir gandrīz tikai mani soloskaņdarbi. Tāpēc, ka man ļoti gribas parādīt to, ka ģitāra arī viena pati ir cīnītāja!"

Vaicāts, kā labāk jūtas - strādājot studijā vai tiekoties aci pret aci ar klausītājiem, un vai mūzikas vēstījums līdz ar to atšķiras, Kaspars iegrimst pārdomās: "Labs jautājums, par kuru nemaz neesmu aizdomājies... Katram no šiem procesiem ir savas stiprās un savas vājās puses.

Spēlējot publikai, joprojām uztraucos... No vienas puses, reizēm tas traucē, taču beidzamajā laikā arī palīdz būt pietiekoši jūtīgam, atklātam.

Jā, komfortabli ir ieiet sudijā, zinot, ka vienmēr vari uztaisīt vēl vienu variantu. Bet, atrodoties uz skatuves, jūtu, ka tieši klausītāji mani padara laimīgu ar savu kātbūtni, interesi, atbalstu. Jo ir gadījumi, kad liekas - ai, tur tas darbs nesanāca, nokļūdījos, bet pēcāk pienāk kāds un pasaka, kas viņu aizkustinājis - un tas izrādījies svarīgāks par to mazo brāķīti."

Četros koncertos februārī Kaspars Zemītis atskaņos ne tikai soloalbuma repertuāru, bet arī daudz citus svarīgus skaņdarbus. Tā būs atkalsatikšanās ar kori, solistiem, orķestri.

"Gribējās uzaicināt draugus, kuri mani šo gadu laikā uzrunājuši sadarbībai. Priecājos, ka piedalīsies tieši Aigars Meri ar savu Jelgavas kamerorķestri, jo tieši viņš bija tas, kurš mani pierunāja pirmo reizi Latvijā pirmatskaņot Rodrigo "Arahnuesas koncertu", arī Pjacollas Dubultkoncertu ģitārai un akordeonam. Tieši Mārtiņš Klišāns ierosināja sadarboties ar Rīgas Doma zēnu kori. Turklāt katrā koncertā būs arī kāds izcils solists: 10. februārī Latgales vēstniecībā Gors tas būs Daumants Kalniņš, ar kuru izbaudu sadarbību gan Imanta Kalniņa mūziku spēlējot, gan citos projektos, viņš ir viens no šībrīža izcilākajiem dziedātājiem, kas var nodziedāt ļoti dažādu repertuāru, 14. februārī Lielajā ģildē tas būs Intars Busulis, 25. februārī Vidzemes koncertzālē "Cēsis" tā būs Linda Leen - esmu ļoti daudz mācījies no viņas apņēmības, patstāvīgajiem meklējumiem mūzikā. Bet 22. februārī Jelgavā būs viens ļoti noslēpumains viesis - varu apsolīt, ka cilvēki nebūs vīlušies..."

Visbeidzot, kas Kasparu visvairāk rosina, lai dzimtu mūzika? "Tās var būt ļoti dažādas dzīves situācijas, sajūtas vai iespaidi.

Esmu domājis, kā man stimulēt savu radošumu... Es to nevaru izdarīt! Bet kādā brīdī, ejot pa dzīvi, sajūtu - te būs mūzika! Tā sajūta sāk manī ņemties, un ir mirklis, kad saproti - mūzika ir noformulējusies.

Tie ir brīži, kad, man šķiet, Dievs pieskaras un dod, un esmu laimīgs, jūtos svētīts to saņemt."